Kā atzina premjers Andris Šķēle, cukura rūpniecība mūsu valstī ir «lielas dilemmas priekšā».
Kā atzina premjers Andris Šķēle, cukura rūpniecība mūsu valstī ir «lielas dilemmas priekšā». Premjera argumenti ir vienkārši, bet pārliecinoši: cukurs Latvijā maksā 2,5 reizes dārgāk nekā Igaunijā, nekā brīvajā tirgū. Latvijas uzņēmumi, kas pārstrādā vietējo cukuru, neiztur konkurenci un sāk domāt par ražotņu pārcelšanu ārpus valsts, ja reiz Latvijā izejvielas jāiepērk 2,5 reizes dārgāk nekā Igaunijā. Valdības vadītājs uzdod retorisku jautājumu: vai ir vērts uzturēt tik lielu cukura cenu uz patērētāju rēķina, ja ienākumus no cukurbietēm gūst tikai daži tūkstoši cilvēku. Šķēles vēl neizdiskutētā nostādne – vai nu Latvijas cukura ražotāju rīcībā ir desmit piecpadsmit gadu, lai radītu konkurentspējīgu, arī cenas ziņā, cukuru, vai arī cukurbiešu audzētāji saņems subsīdijas par pārorientēšanos uz citu nozari. Skarbi skan, bet šāda varbūtība nav izslēgta. Vēl, protams, gaidāmas diskusijas ar citām frakcijām, kurās noteikti populisti pasteigsies nostāties cukura ražotāju pusē.
Tomēr otrdien izsludinātajos grozījumos likumā «Par cukuru» ir manāmas zināmas kopsakarības ar premjera pausto viedokli. Grozījumi paredz valdības noteiktas ikgadējas cukura ražošanas kvotas, kas tiek noteiktas, pamatojoties uz iepriekšējā gada valsts cukura ražošanas un patēriņa bilanci un iespējamā patēriņa prognozēm. Interesantu risinājumu likums piedāvā attiecībā uz iespējamajiem cukurfabriku maksātnespējas gadījumiem – ja cukura ražošanas uzņēmumu atzīst par maksātnespējīgu vai likvidē, zemkopības ministrs var visu tā cukura ražošanas kvotu vai daļu no tās nākamajā gadā sadalīt starp pārējiem cukura ražošanas uzņēmumiem, ievērojot cukurbiešu audzētāju intereses. Ja atmiņa neviļ, tad Latvijā ir palikušas tikai divas cukurfabrikas– Jelgavā un Liepājā. Jelgavas uzņēmums vismaz ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ atrodas krietni izdevīgākās pozīcijās nekā Liepājas kolēģi.
Gan premjera izteikumi, gan nule izsludinātie grozījumi likumā «Par cukuru», gan arī tuvojošamies iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienības institūcijām liecina, ka Latvijas cukura ražotājiem būs grūti turpināt pašreizējo cukura cenu politiku valstī. Nav izslēgts, ka Andra Šķēles piedāvātais cukura nozares subsidēšanas laiks – desmit piecpadsmit gadu – var kļūt par prasību arī sarunās ar ES. Lauksaimniecības produktu tirgus liberalizācija ir globāls un neizbēgams process, kurā attiecības tomēr nosaka tirgus. Tas sagādā galvassāpes mūsu ražotājiem, nepatikšanas arī ražotājiem Eiropā, tikai ārzemnieki saņem ļoti pieklājīgas subsīdijas. Ir pilnīgi skaidrs, ka cukura ražošana un biešu audzēšana Latvijā samazināsies. Likuma grozījumos paredzētās kvotas ir pirmā norāde uz to. Tā kā Latvijā vēl ir lieli cukura uzkrājumi, tad vietējo ražotāju cukura cenu pazemināšanās nav gaidāma. Tātad nav gaidāms arī konkurētspējas pieaugums. Vismaz daļai cukurbiešu audzētāju jau savlaicīgi vajadzētu padomāt par pārorientēšanās iespējām. Ieguvēji būs tie, kas to izdarīs ātrāk.
