Pa kultūras un industriālā mantojuma pēdām Pārlielupē.
Daudzus gadsimtus Lielupes plostu tilts aicinājis jelgavniekus doties izbraucienā pa apkārtnes muižām. Piemēram, uz Ozolmuižu (tagadējā Ozolpils) vai uz Zorgenfreija muižiņu, kas atradās netālu no tagadējās Jelgavas 1. internātskolas Rīgas ceļa (tagad Vecā ceļa) malā. Latviski muižiņas nosaukumu varēja tulkot kā «No rūpēm brīvs!». Vēl 20. gadsimta sākumā tā bija jelgavniekiem pazīstama izklaides vieta.
Motobraucēji cīnījās pie Zemgaļu ostas
18. gadsimta beigās pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai cars Pāvils I Zorgenfreija muižiņu dāvāja pirmajam Kurzemes gubernatoram baronam Drīzenam. Pateicībā par šo dāvanu Vecā ceļa un Ozolmuižas ceļa (tagad Kalnciema ceļa) krustojumā barons uzstādīja īpašu akmens zīmi, ko iesauca par Drīzena piramīdu, – tā tur nostāvēja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Ar Drīzeniem saistās arī Bērzu kapu kapličas nosaukums «Henrieten Ruch» («Henrietes miers» – vācu valodā). Tajā tika apglabāta Drīzena sieva baronese Henriete. Kapi sākotnēji bija kā Drīzenu privātā kapsēta, Bērzu nosaukumu tie ieguva pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados no iestādītās Bērzu ceļa alejas.
Jāpiebilst, ka tagadējai Svētbirzei, kurā pēc politiski represēto apvienības «Staburadze» ierosinājuma 1989. gadā atklāja (un 2008. gadā papildināja) pieminekli komunistiskā genocīda upuriem, sākotnēji tika dots 15. maija birzes nosaukums. To stādīja Kārļa Ulmaņa autoritārās varas laikā 1936. gada Meža dienās. Birzes vidū aug ozols, kam dots Vienības ozola nosaukums. Piecdesmitajos gados gar šo birzi pa Veco ceļu līdz Lielupei gāja mototrase, kurā reizi gadā notika sacensības. Vecie jelgavnieki uzgavilēja Voldemāra Liepiņa, Edmunda Krūzes, Huberta Štekela, Almas Akmenes, Federhūna un citu sportistu meistarībai. Pats atceros, ka visgrūtāk izbraucamais gabals ar dziļākajiem dubļiem atradās posmā pie kuģu piestātnes, kas ulmaņlaikos tika būvēta kā Zemgaļu osta, kurai būtu jāveicina mūsu lauksaimnieku produkcijas eksports uz Eiropu. Šajā vietā izbūvēja augstu krastmalu, ko bija paredzēts nostiprināt ar akmeņu segumu, bet tas, tāpat kā graudu elevators un noliktavas, palika neizbūvēts. Taču lieli darbi notika pašā Lielupē, kad no Jelgavas līdz ietekai jūrā padziļināja upes gultni. Plānotais kuģu ceļa dziļums bija 3,5 metri, platums – 50 metri, tādēļ tika spridzināti Kaigu, Stūrmaņu un Ozolnieku sēkļi.
Tvaikoņa nogrimšanas versija – mistiska
1936. gada 17. novembrī pirmo reizi no Zemgaļu ostas uz Helsinkiem devās ar labību pielādēts tvaikonis «Indra» (tilpums 170 bruto tonnu, dzinēja jauda 14 zirgspēku, apkalpē septiņi jūrnieki). Kuģi pavadīja tūkstošiem jelgavnieku. Taču 20. novembrī astoņu ballu stiprā vētrā tas pazuda bez vēsts. Vēlāk netālu no Kihnu salas tika izskalots viens no «Indras» jūrniekiem. Katastrofas iemesls nav noskaidrots. Ir ziņas, ka vēlāk komunistiskie pagrīdnieki lielījušies, ka «Indras» kravas tilpnēs aizzāģējuši apcirkņu nodalījumus, tādējādi krava viļņos sasvērusies un kuģi apgāzusi. Ir versija, ka uz kāda no Lielupes dolomīta sēkļiem kuģis tomēr dabūjis nelielu sūci, ko laikus nepamanīja. Ir arī mistiska traģēdijas versija. Proti, kuģis nogrima tādēļ, ka 13. gadsimtā Zemgaļu ostas ideju bija nolādējis Romas pāvests Innocents III. Viņš liedza tirgotāju kuģiem iebraukt Zemgaļu ostā (Portus Semigalliae), kas, iespējams, tolaik atradās Lielupes lejasdaļā. Pāvesta liegums saistījās ar bīskapa Alberta centieniem ekonomiski vājināt dumpīgos zemgaliešus un nostiprināt tikko dibinātās Rīgas ostu. Tā vai citādi, bet Kārļa Ulmaņa balstītā ideja par jūras ostas izveidošanu Pārlielupē neīstenojās.
Cukurfabriku uzbūvēja vienā gadā
Gadsimtu gaitā pie Jelgavas Lielupes labajā krastā attīstījās ķieģeļu ražošana. Tam bija piemērotas māla atradnes, auga arī pieprasījums pēc ķieģeļiem. 20. gadsimta sākumā lauksaimniekiem radās interese par cukurbiešu audzēšanu. 1926. gadā Pārlielupē tika uzbūvēta Latvijā pirmā un lielākā cukurfabrika. Tās attīstītājs bija inženieris Jānis Laže. Fabrikas pamatakmeni prezidents Jānis Čakste iemūrēja tikai gadu iepriekš – 1925. gada vasarā. Fabrikai izvēlētā vieta bija Straumes muiža pie dzelzceļa tilta pār Lielupi. Tur atradās transporta mezgls, proti, bietes uz fabriku veda gan ar liellaivām, gan pa dzelzceļu, gan ar zirgu pajūgiem.
Cukurfabrika smagi cieta Otrā pasaules karā, tomēr jau 1946. gadā tā atsāka darbu. Sešdesmitajos gados fabriku rekonstruēja. Pēc cukurbiešu sezonas beigām tā turpināja apstrādāt no Padomju Savienības tirdzniecības partnera Kubas ievesto jēlcukuru, kas bija pagatavots no niedrēm. Tā uzņēmums darbojās cauru gadu.
Diemžēl atjaunotajā Latvijas valstī 2007. gadā fabrika beidza pastāvēt. Palikušas vien strādniekiem būvētās dzīvojamās mājas, sporta un atpūtas laukums, kā arī administrācijas ēka. Fabrikas muzeja materiālus ir pārņēmis Jelgavas muzejs. Censoņiem, kam radīsies interese cukura ražošanu Latvijā atjaunot, būs iespējams izpētīt, kā tika radīta un attīstīta pirmā cukurfabrika. 2013. gada vasarā agrākajā cukurfabrikas vietā sāka būvēt Krievijas koncerna «UralVagonZavod» vagonu rūpnīcu. Taču šī būve atšķirībā no cukurfabrikas top jau trešo gadu. Rosība būvlaukumā ir apsīkusi, taču uzņēmuma pārstāvji sola būvniecību šogad pabeigt.
Gūstekņu nometne pārtapa par cietumu
1941. gadā (Otrā pasaules kara laikā) 1937. gadā izbūvētajā Pārlielupes Izstāžu laukumā vācu nacistiskās okupācijas vara iekārtoja sarkanarmiešu gūstekņu nometni. Tur tika uzbūvētas 12 barakas. Badā un slimībās mirušos karagūstekņus apbedīja kopējā brāļu kapā mežā pie Loka maģistrāles un Aviācijas ielas krustojuma. Tas ir lielākais masu apbedījums Jelgavas apkārtnē – tiek lēsts, ka tur apbedīti 18 tūkstoši cilvēku.
Mainoties okupācijas varām, šajā gūstekņu nometnē sarkanarmiešus nomainīja vācu karavīri, tostarp arī latviešu leģionāri, kas pēc kapitulācijas padevās gūstā Kurzemē. Leģionārus sūtīja tālāk uz gūstekņu nometnēm Krievijā, taču daļa vāciešu tika nodarbināti Jelgavas atjaunošanas darbos. Atšķirībā no sarkanarmiešiem vācieši turēti salīdzinoši labākos apstākļos. Vecie jelgavnieki atceras, ka tie spēlējuši futbolu. 1945. gada sākumā šajā ieslodzījuma vietā savesti arī apcietinātie Latvijas patrioti, kurus jaunā okupācijas vara atzina par bīstamiem piefrontes zonā. Tādēļ Politiski represēto apvienība tur uzstādīja piemiņas akmeni, pie kura kopš atmodas laika katru gadu 5. februārī notiek piemiņas mītiņš.
Lielupes abiem krastiem viens siltums
Lai gan pēc kara pilsētas un apriņķa izpildkomitejas lūdza Latvijas PSR Iekšlietu komisariātu slēgt šo ieslodzījuma vietu un atbrīvot vācu gūstekņu aizņemtās telpas, tas tomēr netika izdarīts. Šajā vietā, piebūvējot vairākas ēkas (tostarp skolu un ražotni), ierīkoja Pārlielupes cietumu, kas darbojās līdz 2008. gadam. 1994. gada 28. jūlijā, izrokot tuneli no veļas mazgātavas, no cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Pateicoties ap desmit tūkstošiem policistu, zemessargu un robežsargu, ātri vien liela daļa tika aizturēti. Pēc šā notikuma demisionēja iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis.
No Jaunās muižas līdz mūsdienām Pārlielupē saglabājusies tikai viena ēka – tā atrodas Aviācijas ielā iepretī vairāku rūpnīcu «viesnīcai», industriālajam parkam «NP Properties» (agrākajai RAF). Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū to izmantoja Lielupes labajā krastā esošā Jelgavas cietuma palīgsaimniecība, vēlāk RAF ierīkoja noliktavu. Tagad tur atrodas individuālā uzņēmuma «RAF Aero» motodeltaplānu darbnīca. Līdz 20. un 21. gadsimta mijai bija saglabājušās vēl dažas citas Jaunās muižas ēkas, tostarp vecā ferma, pie kuras bieži vien pirms ceļa stāvēja jaunuzbūvētie mikroautobusi. Taču tās nojauca, atbrīvojot vietu ar dabasgāzi kurināmai termocentrālei, kas apgādāja Pārlielupi ar siltumu pēc cukurfabrikas nojaukšanas un pirms «Fortum» koģenerācijas stacijas uzbūvēšanas Lielupes kreisajā krastā. Jāpiebilst, ka Lielupes gultnē tika ievietots siltumtrases cauruļvads, kas Pārlielupi savieno ar jauno koģenerācijas staciju. ◆
