Latvijas cukura ražotāji ir izvēles priekšā. Uz Ziemeļiem no mūsu valsts atrodas Igaunija, kurai pašai nav savu cukura ražotņu.
Latvijas cukura ražotāji ir izvēles priekšā. Uz Ziemeļiem no mūsu valsts atrodas Igaunija, kurai pašai nav savu cukura ražotņu. Šajā valstī tiek patērēts tikai importētais cukurs. Tā cena ir divas trīs reizes zemāka nekā Latvijā, tāpēc Igaunijas saldumu ražotāji bez liekas piepūles sāk izkonkurēt mūsējos. «Laimas» atbildes reakcija, aizverot karameļu cehu Rīgā un pārceļot to uz Krieviju, ir tikai pirmā bezdelīga gaidāmajā procesā.
Skaidrs, ka Latvija pagaidām nevar pāriet tikai uz baltā cukura importu. Tam ir vairāki objektīvi iemesli. Viens no tiem ir jau tā negatīvā valsts importa eksporta bilance. Baltā cukura imports Latvijas patērētājiem izmaksātu aptuveni 20 miljonu latu gadā. Skaidrs, ka tas būtu ievērojami lētāks, jo, pēc Liepājas Cukurfabrikas direktores Valijas Zabes datiem, pa pasauli «klejo» aptuveni pieci miljoni tonnu lētā, ārpus subsīdijām ražotā cukura, kas netiek ielaists Eiropas Savienības valstīs, lai nesagrautu šo zemju cukura rūpniecību. Tomēr– jo lielāka ir cukura cenu atšķirība, jo lielāks vilinājums un peļņas iespējas paveras kontrabandistiem. Interesanti, ka tieši šim apstāklim var izrādīties izšķirošā loma cukura rūpniecības nozares attīstībā. Jau plaši izreklamēti ir premjera Andra Šķēles informācijas pieprasījumi Valsts ieņēmumu dienestam, cik maksā spirts Rīgas centrāltirgū. Premjers secina vienkārši, bet pārliecinoši: jo spirta cena ir augstāka, jo kontrabanda – zemāka, un otrādi. Nenāktu par ļaunu arī attiecībā uz cukuru ievākt analogu informāciju.
Cukurrūpniecības nozares strauja likvidēšana pārplūdinātu Latviju ar jaunu bezdarbnieku vilni. Abās fabrikās strādā vairāk nekā tūkstotis strādnieku. Cukurbiešu audzēšanā ir specializējušās 1400 zemnieku saimniecības un kopsaimniecības, kuras, ja nozari likvidē, nokļūtu uz bankrota robežas vai arī kuru ienākumi no citkārt tik rentablās cukurbiešu audzēšanas katastrofāli samazinātos.
Iespējams arī dabīgs cukura ražotāju problēmu atrisinājums: visu izšķirs tirgus attiecības un pieprasījums. Valstij pat nevajadzētu jaukties cukura tirgū, tikai būtu precīzi jāaprēķina, cik daudz cukura gan iedzīvotāji, gan saldumu ražotāji var Latvijā patērēt noteiktā laika posmā. Ideāls variants, protams, būtu tad, ja neveidotos cukura pārpalikumi. Tomēr ir lietas, kuras nevar paredzēt un atrisināt nedz valdība, nedz paši cukurbiešu audzētāji. Valdība nevar ietekmēt biešu ražību, kas gadu no gada svārstās 20 procentu robežās. Diezgan pamatoti ir pārmetumi, ka valstij nav konsekventas politikas attiecībā uz cukura rūpniecību: zemniekiem tiek piešķirti valdības garantēti kredīti specializētas tehnikas iegādei, ar subsīdijām tiek atbalstīta sējplatību palielināšana, bet pirms tam nav noteikts nepieciešamais cukura ražošanas apjoms, tāpēc veidojas pārprodukcija un vismaz daļa šo kredītu netiks atdota. Tomēr paļauties tikai uz valsti šajā situācijā arī būtu naivi. Cukura ražotāju problēmas izšķirs tirgus, un tie, kas nemācēs izturēt sīvo konkurenci, būs spiesti nodarboties ar kaut ko citu. Produkcijas ražošanas apjomi valstī noteikti samazināsies. Tas ir jāsaprot.
