Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tūkstošiem gadu ir nozīmīga vides un ainavas daļa. Cilvēks radījis dažādas mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes, bet ar viņa izveidoto vidi saistītas arī ļoti daudzas savvaļas augu un dzīvnieku sugas.
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tūkstošiem gadu ir nozīmīga vides un ainavas daļa. Cilvēks radījis dažādas mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes, bet ar viņa izveidoto vidi saistītas arī ļoti daudzas savvaļas augu un dzīvnieku sugas. Tās var eksistēt tikai lauku ainavā – lauku sētās, tīrumos, ganībās un pļavās. Šo sugu saglabāšanās ir tieši saistīta ar cilvēka darbību – ganīšanu, pļaušanu, aršanu un tamlīdzīgi.
Pašlaik Latvijas laukos vēl saglabājusies liela dabas daudzveidība – pie mums dzīvo vairāk nekā 10 tūkstošu pāru balto stārķu, 2400 pāru mazo ērgļu un ap 32 tūkstošiem pāru griežu. Šie skaitļi salīdzinājumā ar daudzām Eiropas valstīm ir lieli, taču par putnu un dzīvnieku saglabāšanu jārūpējas arī Latvijā. Ir dažādi paņēmieni, kā saimniekojot lauku ainavā saglabāt augu un dzīvnieku sugu daudzveidību.
Kukainim patīk tīruma malas
Tīrumi parasti aizņem plašas vienlaidu platības, kurās aug tikai viena kultūraugu suga. Vislielākā sugu daudzveidība ir tīrumu malās, mitrajās, neapstrādātajās ieplakās, pēc meliorācijas atstātajās kaudzēs un ap atsevišķi augošiem kokiem un krūmiem. Šie ainavas elementi kalpo par augu un dzīvnieku sugu vairošanās un izplatīšanās vietām, jo nepārskatāmi lielo tīrumu platību dēļ daudzas sugas nonāk izolācijā.
Neapstrādātās tīruma malas ir barošanās vieta un paslēptuve Eiropā izzūdošajām laukirbēm, kā arī daudzām citām putnu sugām. Svarīgi šīs joslas neapstrādāt ar ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem, kas iznīcina ne tikai nezāles, bet arī neskaitāmas kukaiņu sugas, starp tiem – arī apputeksnētājus, kas vairāk koncentrējas šajās pārejas zonās. Kukaiņi ir nozīmīga barība daudziem putniem. Zemās, neapsētās ieplakās un lāmās barojas ķīvītes, citi bridējputni un pat dzērves. Graudaugu tīrumos pavasaros un rudeņos koncentrējas caurceļojošās zosis, dzērves un gulbji.
Pat vecās meliorācijas kaudzes ir dārgums
– Saglabāt vai veidot neapstrādātas joslas (ežas) vismaz viena metra (vēlams – līdz trim metriem) platumā lielās vienlaidu tīrumu platībās.
– Neizjaukt vecās meliorācijas kaudzes, neapart tīrumā zemās ieplakas.
– Neizcirst atsevišķi augošus kokus un krūmus vai to grupas (arī nokaltušus un dobumainus kokus), neapstrādāt tīrumu pārāk tuvu atsevišķi augošiem kokiem, lai neievainotu to saknes.
– Neizcirst krūmu un koku joslas, alejas gar ceļiem un grāvjiem, kā arī vītolus, pīlādžus, vilkābeles, savvaļas rozes – apputeksnētāju kukaiņu un daudzu putnu barības bāzi.
– Saglabāt akmeņu kaudzes un krāvumus, neļaujot tiem apaugt ar kokaugiem;
– Tīrumos, kas īpaši nozīmīgi caurceļojošiem putniem, nemedīt zosis.
– Saglabāt neuzartas rugaines – īpaši nozīmīgas barošanās vietas caurceļojošiem un ziemojošiem putniem. Lauku aparšana rudenī, atstājot tos neapsētus līdz pavasarim, stipri veicina arī barības vielu izskalošanos no augsnes rudens lietavās un pavasarī, kūstot sniegam.
– Tīrumos, kur novērota zosu koncentrēšanās migrācijas laikā, nepieļaut malu, ceļmalu un grāvju aizaugšanu ar krūmiem un kokiem, kas traucē pārskatāmību un samazina putnu drošību.
– Laukos, kurus apdzīvo relatīvi daudz ķīvīšu, veicot augsnes mehānisko apstrādi un sēšanu pavasaros, jācenšas pēc iespējas samazināt laiku no pirmās līdz pēdējai apstrādei, lai putni nepagūtu uzsākt ligzdošanu vai sliktākajā gadījumā to izdarītu tikai vienu reizi. Optimāli šajos laukos būtu sēt ziemājus.
– Atklājot ķīvītes ligzdu (parasti šie putni nebaidās no strādājošas lauku tehnikas), atzīmēt to un atstāt ap ligzdu metru lielu neapstrādātu saliņu, lai arī nākamajās lauka apstrādes reizēs to neiznīcinātu.
– Ierobežot mēslošanas un ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus visā tīrumu platībā nolūku saudzēt bioloģisko daudzveidību.
– Ķīmiskos preparātus vēlams lietot tikai piecu metru attālumā no tīruma malas (ežas), jo tieši šajā zonā barību – gan kukaiņus, gan nezāļu sēklas – meklē daudzi putni un to mazuļi. Tur var augt arī Latvijā izzūdošās un retās nezāļu sugas.
– Labības pļaušanu sākt no tīruma vidus uz malām vai no vienas malas uz otru (virzienā uz mežu).
– Labības pļaušanas tehnikai jābūt aprīkotai ar dzīvnieku atbaidīšanas ierīcēm.
– Nelietot mēslošanas un ķīmiskos aizsardzības līdzekļus tuvāk par desmit metriem (vēlams – 50 metru) no atklātām ūdenstilpēm un ūdenstecēm. Īpaši plata zona, kurā nelieto minerālmēslus un pesticīdus, nepieciešama lašupju un foreļupju, kā arī to ezeru, kuros vēl saglabājies dzidrs ūdens, tuvumā.
