Zanda Baha pēc dzīves aicinājuma ir šuvēja un pasniedzēja. Viņa labprāt dalās ar dažādiem šūšanas knifiņiem, pulcina meitenes uz apakšveļas šūšanas meistarklasēm un organizē nodarbības tiešsaistē.
– Kādi ir tavi pirmie soļi šūšanas pasaulē?
Šūšana mani interesēja jau bērnībā, kad skatījos, kā māsīcas šuva sev drēbes un somas. Es savukārt ļoti daudz adīju, jo mums mājās nebija šujmašīnas. Tomēr man šūt ļoti gribējās, tādēļ mamma periodiski aizņēmās šujmašīnu no savas kolēģes. Tad nu no mammas bikšusvārku starām tapa divi svārki – vieni māsai, otri man. Tos valkājām ilgi, un pašām ļoti patika.
Ap četrpadsmit gadiem es jau šuvu diezgan aktīvi, bet vēl joprojām ar aizņemto šujmašīnu. Man nebija domas mācīties ar šuvēju, jo tajā laikā visi gribēja studēt ekonomiku vai ko tamlīdzīgu. Tētis ņēmās ar datoriem, arī mani pašu tas interesēja, un diezgan labi padevās matemātika, tādēļ nolēmu studēt datorzinātni Jelgavā. Kamēr strādāju Rīgā datorfirmā par programmatūras testētāju, nolēmu iziet šūšanas kursus. Tie bija nopietni kursi trīs ar pusi gadu garumā, gandrīz kā bakalaurs. Tolaik mācījos pati sev, nekādu tālejošu ideju vēl nebija. Atceros, ka ar kolēģi, kura arī šuva, pusdienlaikā ātri paēdām un tad staigājam pa audumu veikaliem. Tajā laikā sapņoju, ka varētu strādāt audumu veikalā, likās, ka tas varētu būt mans sapņu darbs.
– Kas tolaik tevi, jaunu meiteni, motivēja šūt?
Es domāju, ka šuvu nevis tādēļ, ka nevarētu kaut ko dabūt veikalā, bet tādēļ, ka man patika radoši izpausties. Šujot man pazuda laiks. Vasarās es varēju visu dienu nosēdēt pie šujmašīnas un pat neko neēst.
Pirms sāku iet kursos, nopirku savu pirmo šujmašīnu un turpināju šūt visu pēc kārtas, pārsvarā sev un māsai apģērbu, dažādas kleitas. Mācījos no “Burdas” žurnāliem, lasot un tulkojot instrukcijas no krievu valodas. Taču, kad izlēmu iet kursos, es sāku ar nulles līmeni, un tas bija pareizi, jo iemācījos visus sīkumus un knifus. To tagad lieku arī savām meitenēm, jo šūšanas pamati ir ļoti svarīgi.
– Kas ir grūtākais, ko esi šuvusi?
Vīram žaketi, ko šuvu no rūtaina auduma, saskaņojot visas rūtiņas. Tas bija ļoti grūti, vesela māksla. Ir pagājuši jau desmit gadi, un viņš vēl joprojām to žaketi valkā.
– Vai tev vienmēr patīk tas, ko sašuj?
Nē, ne vienmēr, ir tā, ka izdomāju vienu, bet sanāk kaut kas cits. Šujot vienmēr pastāv risks, jo tas nav kā aiziet uz veikalu, piemērīt, saprast, ka patīk, un nopirkt. Dažkārt esi iedomājies, kā izskatīsies, bet sašujot secini, ka kaut kas nav izdevies vai vispār šis modelis tev nepiestāv.
– Un tomēr tu turpini šūt, kāpēc?
Šujot es ieeju sevī, kas varētu būt tā saucamā meditācija. Pilnībā nododos procesam, iegrimstu darbībā, man pazūd laiks, un vienlaikus es ļoti atpūšos. Protams, ir visādas kļūdas, kas varbūt pat uzdzen dusmas, jo sevišķi mācību posmā, bet rezultāts ir tā vērts. Man patīk process, kad, nošujot katru nākamo vīli, tērps top aizvien gatavāks, kad redzu, kā no auduma gabala esmu dabūjusi gatavu jaunu apģērbu. Arī tas, ka varu uzšūt tādas detaļas, kas man ienāk prātā, un, visticamāk, citiem tādu nebūs. Piemēram, man ļoti patīk slēptās kabatas, ja kleita ir melna, tad varu ielikt spilgti dzeltenas kabatas. Pārsvarā es nešuju sarežģītus modeļus, man patīk vienkārši apģērbi ar odziņu, ir interesanti ielikt savus akcentus, ko nevar nopirkt veikalā.
– Kas ir svarīgāk – process vai rezultāts?
Ar šūšanu ir dažādi. Ir arī bijis tā, ka process ļoti ievelk, bet tad pusceļā pazūd interese un darbs netiek pabeigts. Man joprojām ir darbi, kas vairākus gadus stāv pusgatavi. Citreiz es par tiem domāju, ka vajadzētu pabeigt, bet citreiz tā arī paliek. Jo īpaši tagad, kad ir mazi bērni, tas ir pilnīgi cits process. Tagad visu šuju daudz vienkāršāk – trikotāžas krekliņus, legingus. Nav vairs tik daudz brīva laika, tādēļ meklēju ko tādu, ko var uzšūt ātri, un tas ir vai nu trikotāžas apģērbs, vai kāds vienkāršs modelis no lina.
– Ja vajag ātri, tad taču var aiziet uz veikalu un nopirkt!
Sev es apģērbu neesmu pirkusi jau ļoti daudzus gadus, izņemot virsjakas, džinsus. Pret veikalu apģērbu man ir liela pretestība, es zinu, ka mani pārsvarā neapmierinās kvalitāte, bieži uz vīlēm nemaz nevaru skatīties. Veikalā man būtu ilgi jāpēta, jāmeklē. Ja kas patīk, tas ir ļoti dārgi, un tad es labāk izvēlos uzšūt pati.
Es varu izvēlēties materiālus, kas patīk, un uzšūt tā, ka man gribas. Jaunākajam bērnam neesmu pirkusi nevienu apģērbu, visu ir atdevusi draudzene vai esmu uzšuvusi pati.
– Kas ir “Zanzibach”?
Sākotnēji “Zanzibach” bija bērnu apģērbu zīmols, ko izveidoju, kad ģimenē ienāca pirmais bērniņš. Tas ir veidots no mana vārda un uzvārda, bet ne tikai. Kad domāju par nosaukumu, man atausa atmiņā, ka bērnībā tētis mūs baidīja ar maziem briesmonīšiem – zanzibakiem un parababikiem. Tie bija tādi bubulīši jautrulīši, kas likās saskanīgi ar bērnu zīmolu.
Ap 2013. gadu es sāku šūt bērnu apģērbu pārsvarā no lina. Paralēli rakstīju blogu “Mana radošā puse”, kur dalījos ar dažādiem šūšanas knifiņiem un saviem darinājumiem. Kad pēc četriem gadiem piedzima otrais dēliņš, es sapratu, ka man ļoti patīk dalīties ar informāciju. Es labprāt stāstīju to, ko citi mēdza turēt noslēpumā, – kur ko pērku, kā šuju. Jau tajā laikā šuvu arī no organiskās kokvilnas un, ja kāds prasīja, kur to dabūt, visu gribēju izstāstīt.
Kad mazais bija paaudzies, iedomājos, ka varētu noorganizēt kādu šūšanas pasākumu. Uzrunāju meitenes, par kurām zināju, ka viņas šuj, teicu, ka varētu parādīt kādus knifiņus vai iemācīt, kā uzšūt bērnu harēmšortus. Satikāmies ar bērniem, šuvām kopā, un visām ļoti patika. Tā pamazām man dzima doma, ka es varētu mācīt šūšanu citiem cilvēkiem. Protams, šaubījos, vai ar kursiem un savu pieredzi pietiks, vai varu mācīt, ja neesmu profesionālis. Bet kaut kā to pārkāpu. Sāku ar privātnodarbībām šūšanā un konstruēšanā, un atsaucība bija ļoti liela! Kad izsludināju nodarbības, stundas laikā visas vietas bija aizņemtas. Tā es sapratu, ka man tas ir jādara.
Vēlāk noīrēju studiju un sāku pasniegt grupu nodarbības. Bērnu apģērba šūšana man bija vairāk kā hobijs. Kad sāku organizēt apmācības, to sajutu kā savu un pamazām jau varu uzskatīt par maizes darbu, ar kuru iespējams arī nopelnīt.
– Kā nonāci pie domas organizēt diezgan netradicionālas šūšanas meistarklases, mācot šūt apakšbiksītes, legingus, krūšturus?
Ārzemju šūšanas blogos pamanīju, ka sievietes sev šuj apakšveļu, un nolēmu pamēģināt. Šujot vienmēr veidojas atgriezumi, kurus negribas izmest, jo no tiem var uzšūt kaut ko mazu, piemēram, apakšbikses. Es organizēju meistarklases ne tikai Jelgavā, bet arī Rīgā, Liepājā, Cēsīs. Tās bija un joprojām ir ļoti populāras, tāpat kā meistarklases trikotāžas apstrādē.
Parasti šūšanas kursos piedāvā klasiskos apģērbus – svārkus, bikses no austajiem audumiem. Trikotāžu praktiski vispār nepasniedz. Tā ir pavisam cita opera, tāpēc es izdomāju piedāvāt to citu operu, un ir ļoti liela atsaucība. Šūšanas jomā situācija ir mainījusies, un tagad meitenes pārsvarā grib šūt trikotāžu. No tās sašūt sev apģērbu ir ātrāk, un, kas svarīgi, to, ko uzšūsi, tas tev derēs. Varbūt tie nebūs perfekta izmēra legingi, bet pārsvarā tos varēs valkāt.
– Tu organizē arī šūšanas kursus tiešsaistē. Kā ar to sokas?
Tā domā man bija jau sen. Ārzemēs tādi kursi ir ļoti populāri. Es pati nāku no Bauskas un zinu, kā tas ir, ka mazās pilsētās neviens nepasniedz to, ko vēlos mācīties. Tādēļ tas likās tik ērti – savās mājās mācīties sev piemērotā laikā. Var, protams, iemācīties šūt arī no “YouTube”, bet tur nevar atrast vienkopus visu informāciju, ir diezgan jāpameklē. Bet, ja nav nekādu zināšanu, ir grūti saprast, kas ir jāsameklē.
Realizēt ideju palīdzēja mans trešais dēls. Kad viņš pieteicās, es sapratu, ka drīz vairs nevarēšu pasniegt klātienes nodarbības. Tas bija īstais laiks pārmaiņām. Biju uzfilmējusi tikai pirmās nodarbības, kad viss divpadsmit nedēļu kurss jau bija pārdots. Katru nedēļu pirmdienā man bija jāatver jauna nodarbība, tas bija intensīvs darbs, kas piespieda plānot laiku. Kad nofilmēju pēdējo nodarbību, pēc nedēļas piedzima mazais.
– Tātad tu esi safilmējusi visas nodarbības un jaunās šuvējas, skatoties ierakstu, mācās mājās pašas?
Jā, esmu izveidojusi gan video, gan aprakstošo daļu ar bildēm. Mācīties var, skatoties video, un vēlāk, lai atsvaidzinātu zināšanas, var ērti apskatīt bildes. Katrai metodei kā īsta skolotāja esmu sagatavojusi uzdevumus, kas jāizpilda. Principā, ejot kursu no A līdz Z un pildot visus uzdevumus, var ļoti labi iemācīties šūt.
– Ja kādai, šujot pēc taviem video norādījumiem, kaut kas nesanāk, ko tad?
Tad ir “Facebook” atbalsta grupa, kur iespējams uzdot jautājumus, un es vienmēr atbildu. Bet jautājumu nav nemaz tik daudz, droši vien video viss ir labi paskaidrots. Šie kursi ir šūšanas pamati iesācējiem, kur mācu no nulles, rādu metodes un beigās arī svārku un kleitas šūšanu no austajiem audumiem. Uz šo grupu var pieteikties joprojām, tā ir vaļā visu laiku un pieejama diezgan ilgu periodu, lai katra var mācīties savā tempā un laikā.
– Cik cilvēku tiešsaistē esi apmācījusi gada laikā?
Tās ir ap 280 dalībniecēm, kas manā kursā ir iemācījušās šūt vai dara to pašlaik. Salīdzināšanai – strādājot klātienē, trīs četros mēnešos es varēju apmācīt sešas, astoņas meitenes. Šobrīd jau top apenīšu kurss tiešsaistē, drīz būs arī kurss trikotāžai, ko ļoti prasa.
– Kā pati skaidro tik lielu piekrišanu?
Domāju, ka tiešsaistes kursi ir ideāla iespēja, lai pamēģinātu no mājām un saprastu, vai tas patīk vai ne. Lielie kursi parasti ir dārgi, un tie notiek klātienē, reti kuram gribas pamēģināšanai iztērēt vairākus simtus eiro. Šis ir ideāls variants, jo daudz meiteņu pamēģina, nemaz neticot, ka sanāks. Bieži rezultāts ir pat ļoti labs, un tā rodas azarts. Tā ir liela gandarījuma sajūta, kad esi pārvarējis sevi un ir izdevies pašam radīt kaut ko jaunu. Es šūšanu uzskatu par ideālāko sieviešu hobiju – varam gan radoši izpaudies, gan arī radīt praktisku rezultātu. Nevis pielikt pie sienas, bet nēsāt un priecāties.
– Kādas ir tavas klientes?
Lielākā daļa ir mammas ar diviem trim bērniem, pārsvarā uzņēmīgas ģimenes sievietes. Vairākas meitenes tagad ir uztaisījušas savus zīmolus un attīsta biznesu. Vairākas arī pašas turpina mācīt tālāk. Par to man ir liels prieks!
– Vēsturiski skroderi ir bijuši vīrieši. Vai zini kādu vīrieti, kas šuj?
Atceros, ka tētis pa nakti ir šuvis māsai sarkanu sporta deju kleitu ar vairākiem volāniem. Bet pie manis gan neviens nemācās, manas klientes ir sievietes. Es pasniedzu vīriešu bokseršortu šūšanas meistarklasi, kur arī mācās tikai sievietes, lai gan reiz viens vīra draugs ieminējās, ka varētu pamēģināt.
– Par tevi klientes saka, ka tu pat lācim varētu iemācīt šūt.
Jā, to man teikušas vairākas meitenes. Tas pašai ir liels pārsteigums, ka man ir pasniedzējas talants, nekad dzīvē nebiju to iedomājusies.
– Vai tu māci arī, kā salabot apģērbu?
Redzu, ka mūsdienās cilvēkus aizvien vairāk interesē apģērbu labošana, jo tas saskan ar dabai draudzīgo dzīvesveidu. Arī šo virzienu noteikti plānoju attīstīt. Es pati bērnu bikses nevaru izmest, man gribas tos cauros ceļgalus salabot, lai var turpināt valkāt.
– Tu droši vien arī izvēlies dabai draudzīgus audumus.
Jā, man tas sirdī ir jau daudzus gadus, un es netieku no tā vaļā. Man nepatīk sintētiskie materiāli, tos praktiski nenēsāju. Man patīk apģērbs, kas elpo. Turi to rokās un sajūti, ka tas ir dzīvs – gan lins, gan organiskā kokvilna un bambusa audums –, taču ir jāzina, kādu pirkt, jo ne visi materiāli ir dabai draudzīgi. Man patīk meklēt informāciju, es varu stundām sēdēt un urķēties, kamēr atrodu, kur un kādus audumus izvēlēties. Pat iestājos “The Sustainable Fashion Collective” programmā Londonā, kur mācos par audumiem, jo man tas patīk. Plānoju vēlāk par to stāstīt un dalīties savās zināšanās.
Materiāls man ir ļoti svarīgs, un to es mācu arī savām meitenēm. Lai viņas sāk domāt par to, kas ir mūsu apģērbos, jo tur ir ļoti daudz draņķu. Kā jau zināms, modes bizness ir otrs lielākais dabas piesārņojuma radītājs. Priecājos, ka cilvēki to ņem vērā un rīkojas. Piemēram, viena mana kliente, kas atnāca uz nodarbībām, kurās stāstīju par audumiem, tik ļoti ietekmējās, ka izlēma atvērt organisko audumu veikalu.
– Kas tevi interesē vēl bez šūšanas?
Esmu aizrāvusies ar audumu krāsošanu ar augiem. Saskatījos internetā un sāku mēģināt. Tas arī ir process, kas aizrauj, – tu vāri augus, lavandas un avokado kauliņus un skaties, kas sanāk. Kad ir slikts noskaņojums, tad es kaut ko vāru, kā raganiņa. Esmu daudz eksperimentējusi, bet valkājami apģērbi ir tikai daži. Šī interese pie manis nāk viļņiem, esmu sapratusi, ka tā rodas brīžos, kad esmu nogurusi vai dusmīga, tad man tie augi ir vajadzīgi. Šobrīd eksperimentēju vienu metodi – salieku burkā augus un sasietu audumu, apleju ar ūdeni, uzlieku vāku un aizmirstu par to uz divām nedēļām.
– Kādreiz sievietes šuva un krāsoja, jo nevarēja nopirkt to, kas patiktu. Tagad var nopirkt praktiski visu, tomēr mēs vienalga gribam šūt un krāsot.
Var nopirkt, bet vai vajag? Man liekas, ka dzīvē viss ir ciklisks. Bija “fast fashion” periods, kad ražoja un pirka visu pēc kārtas. Šobrīd pamazām atgriežas pie senajām vērtībām, tikai tagad varbūt mērķis ir citādāks. Kādreiz mūsu mammas un vecmammas šuva un krāsoja tāpēc, ka neko nevarēja dabūt, bet tagad to darām, jo viss ir pārsātināts un meklējam kaut ko individuālu. Būtisks aspekts noteikti ir arī tas, ka aizvien vairāk cilvēku sāk domāt par to, kādu ietekmi atstājam uz vidi. Daudzi hobijšuvēji šuj drēbes, ko paši nemaz nevalkā. Arī man tas ir nākamā līmeņa izaicinājums – šūt tikai to, kas patīk un ko tiešām valkāšu.
