Silvija Rubene ir ilggadēja LLU Vides un būvzinātņu fakultātes Ainavu arhitektūras un plānošanas katedras docente. Viņa saņēmusi Latvijas Ainavu arhitektūras balvu par mūža ieguldījumu (2019) un “Zemgales Laiks Ziedonim” apbalvojumu zinātnē “Taureņu uzbrukums” (2020). No pirmajiem soļiem viņa bijusi klāt ainavu arhitektu veidošanai Jelgavā.
– Pirms aptuveni 30 gadiem tu biji to profesionāļu pulkā, kas LLU izveidoja ainavu arhitektūras studiju programmu. Kā radās tāda doma?
Iniciators ainavu arhitektiem bija dekāns Juris Skujāns, kurš bija aizbraucis uz Drēzdeni un ieraudzījis, ka tur būvinženieriem ir specializācija ainavu arhitektūrā. Mēs Jelgavā nolēmām uztaisīt to pašu, un mums bija liels atbalsts arī no Norvēģijas un Zviedrijas. Sākumā gāja diezgan grūti ar atzīšanu, braucām uz Tehnisko universitāti, kur mūs uzņēma vēsi, iespējams, baidoties, ka veidojam konkurējošu programmu. Tagad viss ir mainījies, ar arhitektiem strādājam roku rokā, jo ainavu arhitektūra tomēr ir pavisam kaut kas cits. Sabiedrībā gan vēl aizvien nav īstas skaidrības par to, ko dara ainavu arhitekts. Ierīko puķu dobes, stāda kokus?
– Kāda tad ir arhitektūras un ainavu arhitektūras galvenā atšķirība?
Tas ir viens vārds – ārtelpa. Arhitekts projektē namus, bet, lai veiksmīgi uzprojektētu vidi, ir nepieciešams vairāk saprašanas par ārtelpu. Kāpēc ainavu arhitekti mācās Lauksaimniecības universitātē? Jo viņiem jāapgūst augsnes zinība, dendroloģija, botānika, Tehniskajā universitātē to var apgūt, tikai garām skrienot. Ainavu arhitektam jāzina vispār viss par dabu. Šobrīd mums pirmais kurss sāk ar dabas pamatnes projektu, jo ir jāzina, no kā dabas ainava sastāv un cik cilvēkam ir ļauts tajā ielauzties un mainīt kaut ko. Tikai tad, kad tas apgūts, ejam uz publisku telpu, kur jāzina visi sīkumi un detaļas par transporta un gājēju kustību, komunikācijām.
Pirms izvēlēties mājas vietu un sākt to celt, ir vajadzīgs ainavu arhitekts. Zini, kā bija padomju laikos, kad cilvēkus sadzina ciematos? Māju lika uzbūvēt gruntsgabala vidū, kāda no tā jēga? Priekšpusē neviens nedzīvojās, jo latvietis taču negrib ielas pusē sauļoties un galdu klāt. Aizmugurē vēl tika iecelta kūts, un tad starp māju un kūti notika visa dzīvošanās. Tagad ļoti daudzi cilvēki vispirms aicina ainavu arhitektu, kas zina vēja virzienus, saules un ēnas puses, cik tālu būvēt no kaimiņa un citiem objektiem. Esmu palīdzējusi vairākiem cilvēkiem izvēlēties mājvietas, un viņi bijuši apmierināti.
– “Zemgales Laiks Ziedonim”, piešķirot apbalvojums zinātnē, īpaši uzteica tavu ieguldījumu mūsdienu ainavas sasaistē ar vēsturiskajām vērtībām. Kā Latvijā sokas ar vēsturiskās vides saglabāšanu?
Patiesībā viss ir ļoti jāsabalansē. Tagad tik daudz cilvēki ir sarosījušies uz muižu parkiem, kur pieļauj vienu kļūdu pēc otras. Protams, tikai labu gribēdami, ar tiem minimālajiem līdzekļiem, kas viņiem pieejami, cilvēki cenšas kaut ko izveidot. Piemēram, parks, kas, radīts pirms simts un vairāk gadiem, tagad ir aizaudzis mežs. Saimnieki, labu gribot, iztīra visu pamežu, un paliek tikai pliki stabi. Tā iztīrīšana ir jādara ar prātu, jo tur ir savs biotops, sava dzīvība; to pārmainot, vecie parka koki sāk gāzties ārā, jo tiem vairs nav atbalsta. Parku atjaunojot, ir jābūt augsnes un bioloģijas zināšanām. Laimīgā kārtā parku apsaimniekotājiem tiek organizēti kursi ne tikai universitātē, bet arī Zemgales Plānošanas reģionā, un tā ir ļoti liela vērtība.
Pilis mums ir sagrautas vai nodedzinātas, bet parks pa lielākajai daļai ir palicis. Arī tad, ja tur padomju laikos ieceltas kādas ēkas, svaru būdas un tamlīdzīgas lietas, tās var izņemt un parka daļas atjaunot, bet ļoti žēl par tiem parkiem, kuriem izlaistas cauri šosejas. Sirds sāp, kad tajā visā iedziļinies.
– Tātad, pirms ķerties klāt vēsturisko parku atjaunošanai, ir vērts konsultēties ar ainavu arhitektu un droši vien arī ievākt maksimāli daudz informācijas?
To ir vēlams darīt, taču mums joprojām akūti trūkst informācijas. Piemēram, par dižā dārzu arhitekta Kūfalta veikumu ir ļoti maz materiālu. Viņš aptuveni no 1880. līdz 1914. gadam sāka veidot dārza plānus Krievijā un Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā. Joprojām ir vēsturiskas vietas, par kurām vietējie cilvēki bieži neko nezina, un tas ir skumīgi.
Vērtīgu darbu veic arhitekts Zviedrāns, kurš nodarbojas ar ainavu un dārzu arheoloģiju. Arī Anglijā ir vairāki tādi piemēri, kur, noņemot augsnes kārtu, tiek atrakts vēsturiskais zīmējums. Tas, protams, ir finansiāli ietilpīgs pasākums, taču tā dārzos tiek atjaunoti baroka laika parteri, celiņu tīklojums. Arī Vecauces parkā atjaunotais celiņu virziens veikts saskaņā ar arheoloģiskajiem pētījumiem.
– Tavs darbs pēdējos gados bijis saistīts ar ilgtspējīgas vides saglabāšanu, veidošanu un aizsargāšanu. Ko ainavu arhitekti saprot ar jēdzienu “ilgtspēja”?
Vides ilgtspēja ir centieni saglabāt dabisku vidi bez kriminālām, negatīvām pārmaiņām. Tā bāzējas uz ideju, ka cilvēkam nav jālien visur ar milzīgām būvēm un ātrgaitas šosejām. Vides ilgtspēja nav iespējama, ja cilvēku vajadzības nemitīgi aug.
Veiksmīgs piemērs ir Ķemeru purvs, par ko sajūsmā ir visi ārvalstu tūristi, ko tur aizvedam. Mēs esam saudzējuši šo vietu no ļoti seniem laikiem, neesam ļāvuši nosusināt. Izliekot purvā laipas, cilvēkiem tiek atļauts tur iet, vērot dabu, un viņi saprot, ka tas ir labi, skaisti, un nekas nav sabojāts. Arī Baložu purvs, kas bija izstrādāts, pamests novārtā, tagad ir atdzīvojies un vizina tūristus ar vilcieniņu.
Tas, ka šur tur aizaug krūmi, nav nekas slikts. Ja domājam par kultūrvidi un viensētu kā kultūras fenomenu, drīzāk ir jāuztraucas par to, ka visa Zemgale ir kļuvusi par vienlaidu lauku. Viensēta kā mazs kumosiņš milzīgā rapšu laukā nav nekāda ilgtspēja, par dabas daudzveidība nemaz nerunājot.
– Vai varētu teikt tā, ka vides ilgtspēja atrodas mūžīgā konfliktā ar komerciālo jeb materiālo ilgtspēju?
Jā, tā ir mūžīgā cīņa, kas ir bijusi un būs. Savstarpējo harmoniju reti kad ir izdevies līdzsvarot. Uzskatāms piemērs ir angļu parku veidotāji, kas izdomāja, ka kādreiz tik skaistos baroka dārzus ar krāšņajiem parteriem, ornamentiem vairs nevajag. Nost ar visu mākslīgo, vajag visu dabīgu! Un ko viņi izdarīja? Izdzina no mājām zemniekus, uztaisīja lielas pļavas, sastādīja gleznaini kokus un tad tos zemniekus sūtīja klaušās pļaut zāli, lai vienmēr būtu redzama trīskilometrīga skaista zaļa ainava. Vai tas ir ilgtspējīgi un humāni? It nemaz.
Tas, par ko es ļoti pārdzīvoju šodien, ir atkritumu daudzums, kas ir kaut kas neiedomājams. Es saprotu, ka ir vajadzīgs iepakojums, kas ļauj ilgāk uzglabāt un vieglāk pārdot, bet par kādu cenu? Vai tas, ko tagad mudina – pērciet maskas, divas stundas lietojiet, tad lieciet maisiņā un metiet ārā. Un kur tas viss paliks?
– Vai ir kāds vienkāršs veids, kā varam ienest vides ilgtspēju pilsētvidē?
Man ļoti patīk pasaules tendence veidot dabai tuvus apstādījumus, ar pļavu puķēm, graudzālēm. Tas ir ilgstošāk, labi izskatās, un arī bitītēm un kukainīšiem ir, ko darīt. Tas ir skaistums, kas veido dabas daudzveidību. Šajā jomā, man liekas, pašlaik pasaulē populārākais cilvēks ir nīderlandietis Pīts Odolfs (Piet Oudolf). Viņš to ir aizsācis, un tas izvērties ļoti plaši, tas noteikti ir ilgtspējas virzienā. Dabīgu pļavu atjaunot nav nemaz tik vienkārši, bet ir jāsāk ar to, ka nevajag tik ļoti pļaut. Eiropā jau pasen ir atsākusies noganīšana. Arī Jaunpils nesen iegādājās aitas un palaida tās parkā. Tam gan arī ir savi trūkumi, jo bieži tur nav kur cilvēkam kāju spert, bet tas ir dabīgs process.
– Arī mums Jelgavā vēl ir gabaliņš Pils salas, kas tiek noganīts un tādējādi ik pa laikam kļūst cilvēkiem nepieejams.
Tas ir labi, jo visu vidi nevajag padarīt cilvēkiem pieejamu. Bet, runājot par Pils salu, tagad izstrādāts jauns projekts, kurā plānots izcirst kokus un būvēt autostāvvietas. Visi pēdējā laika projekti virzīti uz tūrisma attīstību, lai tūristam būtu ērti, kaut vai uz dabas pamatnes rēķina.
Lai izveidotu Pasta salu, tā tika ļoti uzbērta. Tātad kaut kur tika izrakta zeme, kas atvesta uz mūsu salu, bet cilvēkiem nav ne jausmas par to. Kaut kur kaut kas ir iznīcināts, lai mūsu salu padarītu skaistu un tūristu autobusi varētu braukt to apbrīnot.
– Tātad, lai uztaisītu komerciāli skaistu vietu, kāda dabiska vide tiek iznīcināta?
Tā tas notiek visur pasaulē. Jebkurš karjers ir vides iznīcināšana, lai arī rokam granti ceļu būvei, kas mums ir ļoti vajadzīga. Bet, redzi, visā pasaulē ainavu arhitekti nodarbojas ar skaistas un cilvēkam ļoti ērtas vides radīšanu. Ja tā globāli domā, kaut kas ir iznīcināts, kaut kas uztaisīts labāks, bet cilvēka dzīve ir tik īsa, ka varbūt viņam vajag to mazo brītiņu, ka viņš var aiziet pasēdēt labā kvalitatīvā vidē, kas iekārtota īpaši viņam.
Kad mums Jelgavā bija pavisam dabīga Driksas upīte, kuras krastā auga lieli koki, daudzi ārvalstu kolēģi teica – cik jūs esat laimīgi, jums dabīga upe tek cauri pilsētai! Bet tagad mums ir labs gluds trotuārs, ir, kur nolikt mašīnu, kur pasēdēt. Saka, ka cilvēkiem patīk, jo viņi varbūt nezina vēsturisko situāciju, varbūt nav īpaši skaidrs, kāpēc dabiskais ir labāks par mākslīgo. Un drīz jau būs aizmirsts, ka tur bija skaisti koki, ziedēja upē noliekušās ievas, dziedāja putni.
– Ko Jelgavā patiešām vajadzētu sakārtot, tā vietā, lai uz salas būvētu autostāvvietu?
Es ļoti gribētu, lai Jelgavā būtu sakārtoti pagalmi, man tā liekas prioritāte. Šobrīd pagalmi ir drausmīgi, jo tiem pašā centrā ir miskastes un miskastes mašīnas ļoti izdangā brauktuves. Vajadzētu izveidot kulturālāku atkritumu savākšanu. Daudzos pagalmos ir ļoti neracionāli izbūvēti celiņi, cilvēki ieminuši savas taciņas. Joprojām lielas pagalmu daļas aizņem asfaltēti laukumi, kas kādreiz kalpoja par sporta laukumiem.
Pagalmu renesanses programmas laikā šur tur pagalmi tika sakārtoti, bet lielākoties cilvēki nav gatavi līdzfinansēšanai, kas ir bēdīgi. Panākt līdzfinansēšanu nav reāli, jo ne jau visi ir dzīvokļu īpašnieki. Īrnieku tas neinteresē, jo viņš šeit dzīvos tikai pāris gadu, bet īpašnieks ir kaut kur Anglijā, un viņam arī tas nav vajadzīgs.
Jauki, ka tagad daudzviet trotuāri ir salaboti, un ko man teikuši ārzemju draugi – ka mums viss ir tīrs, lapas saslaucītas, atkritumi savākti. Daudzviet pasaulē tas tā nenotiek. Lapas varbūt varētu arī nevākt, bet tas, ka nemētājas atkritumi, ir ļoti patīkami.
Vēl man patiktu, ja jaunajos objektos padomātu par visu vecumu cilvēkiem, piemēram, Svētes palienes pļavu takās nav neviena soliņa, kur vecākam cilvēkam apsēsties. Pasta salā nav daudz vietu, kur apsēsties, arī Pils parkā, uz pili ejot, ir viens vienīgs soliņš. Un padomāt arī par dzīvniekiem – man ir ļoti žēl, ka neļauj ar sunīti pastaigāties pa Pasta salu. Nav arī īsti skaidrs, kāpēc tāds noteikums, acīmredzot vieglāk ir uzlikt zīmīti.
– Kad darba jomā saņemtas balvas par mūža ieguldījumu, ir jāsāk domāt par sevi. Vai ir kādi plāni tālākajiem gadiem?
Es dziedu senioru korī, mācos gleznot, esmu jau diezgan daudz sagleznojusi un sadāvinājusi draugiem, taču gribu pievērsties tam nedaudz nopietnāk. Gleznot man mācīja tētis, arī viņš ļoti skaisti gleznoja, bet pats neturēja to lielā vērtē. Tā kā pēc diploma esmu arhitekte, arī studiju kursā mums bija gleznošanas priekšmets, kas man labi padevās. Bet tad pienāca laiks, kad domāju, ka nav ko ar tādām lietām nodarboties. Pagāja ļoti daudz gadu, kad, draudzenes iedvesmota, es atsāku gleznot. Vislabāk man patīk zīmēt ar akvareļiem, jo nekad nezini, kas iznāks.
– Ko novēli savai ainavu arhitektu nodaļai, kas kādā brīdī turpinās darbu bez tavas līdzdalības?
Ļoti novēlu, lai tā turpina attīstīties. Es vēlētos, lai studenti nāk ar vēlmi, sajūsmu un gribu to visu turpināt. Studenti var ļoti daudz ko izdomāt un izdarīt, tas ir tas radošākais posms visā procesā – vērot, kā strādā studenti. Piemēram, nesen Elejā studenti izdomāja instalācijas, ko izvietoja parkā. Rīgā bijušās Sporta pils teritorijā mūsu absolventes plāno iekārtot mazdārziņus. Arī šobrīd tik ļoti veiksmīgais uzņēmums “Labie koki” ir veidojies no mūsu absolventiem. Es ļoti novēlu, lai studentiem degtu acis par to, ko viņi dara. Un lai pasniedzējus mazāk nomāktu administratīvās prasības un nemitīgā papīru aizpildīšana.
– Tev pašai ir savs dārzs?
Bija, bet vairs nav, un, no vienas puses, par to priecājos, jo tad es būtu pie tiem trakajiem, kas visās stādu parādēs visu grib nopirkt un izmēģināt. Tagad pieejami dažādi eksotiski augi, kas kādreiz pie mums neauga, bet tagad labi pārziemo.
Un zini, kas vēl traki? Reiz man viena sieviete jautāja – kad tu ienāc dārzā, redzi kļūdas? Un es atbildēju – uzreiz redzu, bet neko nesaku. Mani ļoti kaitina kļūdas un banālas bezgaumības, piemēram, kad kāds asprātis iznesis tualetes podu un iestādījis tajā puķes, un lielās ar to. Pat manam brālim viss dārzā nav tā, kā es gribētu, bet es tur nemaisos, nejaucos otra dzīvē.
– Un tad pats pēdējais jautājums, kas, iespējams, ir pats svarīgākais – kāpēc savu darba mūžu esi veltījusi tieši ainavu arhitektūrai?
Man ir ļoti skaistas bērnības atmiņas, jo tētis uzcēla mājiņu uz muižas siltumnīcas pamatiem, kas atradās parka malā, un tieši pretim mūsu durvīm bija muižas parka aleja. Visu bērnību esmu pavadījusi parkā, ievu ziedēšana, balto vizbulīšu plūkšana, lapu grābšana ir man brīnišķīgas atmiņas. Mūsu mājiņai pretim bija muižas vecais ābeļdārzs, kur tik skaisti pavasarī ziedēja ābeles un apakšā dzeltena pieneņu pļava. Tas bija fantastiski! Bet pēc tam kolhoza laikā tur uzcēla dzīvojamas mājas, ābeļdārzs aizgāja bojā, gar upīti uzbūvēja kolektīvās kūtiņas. Domāju, tāpēc man ainavu arhitektūra vienmēr bijusi tik tuva, ka es jau tad pārdzīvoju, ka sabojā skaistu ainavu, un man bija lielas dusmas un žēlums par to. Es neapzinājos, ka mana izvēle strādāt ainavu arhitektūrā ir saistīta ar bērnības atmiņām, bet tam noteikti ir liela nozīme.
