Jelgavas 4. vidusskolas skolēnu iespaidi izglītības projektā Horvātijā un Rumānijā.
«Šī pieredze bija tik laba un interesanta, ka gribam vēl,» teic Jelgavas 4. vidusskolas 11.a klases skolniece Kristīne Špaka, kopā ar citiem skolasbiedriem vācot «aktivitātes» punktus, kas nepieciešami dalībai «Erasmus +» programmas projekta «Matemātika un zinātnes» kārtējā vizītē. Kopā ar Jelgavas 4. vidusskolas skolēniem tajās piedalās arī jaunieši no Horvātijas, Rumānijas, Turcijas un Itālijas. Jelgavnieki piedāvā ieskatu jau piedzīvotajā.
Spriedām, kā mainīt bioloģijas stundas
Horvātijā, kur viesojāmies martā, ieguvu milzu daudz pozitīvu emociju, kas neļāva domāt par manām ikdienišķajām problēmām. Es pat pārstāju tik bieži kā mājās izmantot internetu. Katru dienu notika kaut kas aizraujošs. Mēs iepazinām daudz labu cilvēku, lieliski pavadījām laiku, komunicējām, sadarbojāmies, interesējāmies par dažādām kultūrām, ieguvām vērtīgu pieredzi. Es dzīvoju pie satriecošas un draudzīgas ģimenes, kuru iemīlēju no pirmās dienas, jo varēja redzēt, ka cilvēki ir ārkārtīgi atvērti, jauki un izpalīdzīgi.
Katrai dienai mums bija savs plāns. Piemēram, devāmies uz skolu, kur sadalījāmies grupās un sadarbojāmies ar citu valstu skolēniem. Mūsu komandai bija jāapspriež mācību procesa uzlabošana bioloģijas stundās. Izrādījās, ka citās valstīs ir līdzīgas problēmas. Nonācām pie kopējā viedokļa, ka ir par maz praktisku nodarbību un par daudz terminu, kurus nevaram ātri iegaumēt. Pēc aktīvās diskusijas mums bija brīvais laiks, kuru izmantojām, lai uzzinātu par citu tautu kultūras vērtībām un salīdzinātu ar mūsējām Latvijā.
Braucām apskatīt arī slaveno Trakoskānas pili. Pa ceļam visi latvieši bija pielipuši pie autobusa logiem, jo pavērās apbrīnojams skats. Visapkārt daudz kalnu, to galotnēs pat redzams sniegs. Dažviet kalnos uzceltas mājās, kas likās tieši kā no filmas. Turki, kuri brauca ar mums kopā autobusā, bija pārsteigti par mūsu reakciju, jo, viņuprāt, tie bija tikai mazi pakalni. Trakoskānas pils atrodas Zagorjes kalnos netālu no Slovēnijas robežas un ir viena no nocietinātajām rezidencēm, kas Horvātijā saglabājušās vislabāk. Pēc pastaigas devāmies uz Krapinu, kur varējām novērtēt pilsētas arhitektūru un apmeklēt Neandertāliešu muzeju. ◆
Kristīne Špaka
Klaiņojošu suņu pavadībā
Projekts iesācies ļoti veiksmīgi. Klāt jau ceturtā projekta diena – 7. oktobris. Piecēlāmies ar nelielu nokavēšanos. Paēdām brokastis, padzērām tēju jaukā kompānijā un jau pulksten 6.30 klaiņojošu suņu pavadībā devāmies uz skolu, lai no Balšas brauktu uz 200 kilometru tālo Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti. Ceļš pārpildītajā autobusā, protams, bija nogurdinošs. Mēs, latvieši, kā vienmēr, izcēlāmies ar apņēmību, labo garastāvokli un komunikācijas spējām. Jo ilgāk braucām, jo atradām vairāk kopīga ar citu valstu jauniešiem. Pirmā vieta, ko Bukarestē apmeklējām, – Atomfizikas institūts. Apskate sākās ar ļoti stingrām pārbaudēm pie ieejas, kur mūs pa vienam sauca un bija jāuzrāda pase. Iekšā pavadīja vesela komanda cilvēku baltos halātiņos. Teritorija, kas sastāvēja no vairāku ēku kompleksa, ļoti liela. Redzējām dažādas sarežģīti konstruētas iekārtas, ar kuru palīdzību tiek pētīta fizika un ķīmija. Bijām arī Brīvdabas muzejā, kur katrs varēja atrast sev kaut ko piemērotu – dažādus dzīvniekus, skeletus, vaska figūras, derīgos izrakteņus, embrijus, planētu maketus un citus eksponātus. Apmeklējām Bukarestes vecpilsētu. Ļoti skaista pilsētas daļa, nedaudz līdzīga mūsu Vecrīgai. ◆
Kitija Mināte
Vakariņās – kukurūzas putra
Lidojot uz Rumāniju, viss negāja, kā iecerēts, jo bijām aizmirsuši paņemt līdzi vecāku atļaujas izceļošanai uz Turciju. Man vēl nav 18 gadu, tāpēc tā ir obligāta. Taču, pateicoties skolotājai Ivitai Steķei, kura sarunāja, ka šoreiz izņēmuma kārtā mums atļaus pārlidot, devāmies ceļā. Iekāpšana bija kā filmās – skrējām pa lidostas gaiteni, un pie iekāpšanas vārtiem sieviete noteica, ka knapi paspējām.
Pēc ielidošanas Bukarestē devāmies uz viesnīcu. Nākamajā rītā, kad bijām lidostā sagaidījuši skolotājus un skolēnus no Turcijas un Itālijas, beidzot varējām doties uz Balšu. Mūs uzņēma viesģimenes ar rumāņu skolēniem, un viņu mājās nodzīvojām visu nedēļu. Uzdāvināju mājās sagatavotu dāvaniņu ar nacionāliem nieciņiem no Latvijas, par ko viņi bija patīkami pārsteigti. Vakariņās ēdām tradicionālo rumāņu ēdienu – kukurūzas putru, gaļu un sāļu, baltu sieru. Vēlāk vakarā devāmies uz vietējo krogu, kur rumāņu jaunieši regulāri pavada brīvos vakarus. Atmosfēra bija ļoti brīva un nepiespiesta, kas mums palīdzēja atvērties un tuvāk iepazīties ar citiem projekta dalībniekiem. ◆
Emīls Karpjuks
Dzimšanas diena – Rumānijā
5. oktobris. Tā bija ne tikai trešā diena, ko pavadījām Rumānijā, bet arī mana 18. dzimšanas diena. Diena iesākās burvīgi – saulīte spīdēja, suņi rēja, un Kārlītis ņaudēja. Pirms devāmies uz Rumāniju, katrai valstij bija uzdots mājasdarbs sagatavot komiksu par to, kā mācīties matemātiku, ķīmiju, fiziku un bioloģiju. Pēc mūsu komiksa prezentēšanas visi skolēni piecēlās, nodziedāja dziesmu un apsveica mani dzimšanas dienā. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums. Skolotāja Steķe ienāca klasē ar kūku, uz kuras bija 18 svecītes. Kad tās nopūtu, svecītes sāka degt no jauna. Tā es mēģināju kādas trīs reizes, līdz sapratu, ka svecītes ir nenopūšamas. Tas izvērsās par jautru gadījumu – smējos gan es, gan pārējie projekta dalībnieki. ◆
Kārlis Dāvidsons
Karogi no ziediem
Rumānijas mazpilsētas Balšas skolā mums bija sagatavoti ļoti interesanti fizikas uzdevumi. Bija nepieciešams ilgs laiks un loģiskā domāšana, lai tos atrisinātu. Drīkstēja izmantot interneta resursus uzdevumu risināšanā, bet, tā kā tas bija pieejams tikai rumāņu skolēniem, tas diez ko mums nepalīdzēja.
Kad uzdevumi bija pabeigti, visi kopā devāmies uz pilsētas domi, kur satikām mēru un ar izglītību saistītas amatpersonas. Zāle bija ļoti jauki izdekorēta ar Eiropas Savienības valstu karogiem un ziedos izveidotiem projekta dalībvalstu karogiem. Pilsētas mērs teica runu, pateicoties visām dalībvalstīm par sadarbību un piedalīšanos projektā.
Pēc pusdienām mazliet pastaigājāmies pa pilsētu, apskatījām parku un vietējo tiltu. Redzot netīrību un atkritumus uz Rumānijas ielām, es tiešām novērtēju Latvijas tīrību. Mani pārsteidza, ka daudzi cilvēki pa pārvietojas zirgu pajūgos. Tā kā šajā dienā bija rumāņu skolēna Mihai dzimšanas diena, mēs ar latviešu meitenēm izdomājām uzcept viņam kūku. Šiverējoties pa virtuvi, saliedējāmies vēl vairāk gan savā starpā, gan ar rumāņu meitenēm. Tā kā krāsns bija ļoti veca, īsti nemācējām noregulēt tās temperatūru, līdz ar to kūka mazliet piedega. Cik vien varējām, pielabojām un devāmies svinēt. ◆
Paula Saulīte
Sagatavoja Lāsma Antoneviča
