Iestājoties ziemai, daudzi savvaļas dzīvnieki meklē iztiku cilvēku mājokļu tuvumā, jo zem sniega kārtas barību atrast ir ļoti grūti.
Iestājoties ziemai, daudzi savvaļas dzīvnieki meklē iztiku cilvēku mājokļu tuvumā, jo zem sniega kārtas barību atrast ir ļoti grūti. Reizēm meža dzīvnieki un putni dažādu, arī no viņiem neatkarīgu, iemeslu dēļ paliek ziemot tepat Latvijā.
Kādu dienu jau pusaizsalušajā Lielupē iepretim Jelgavas pilij starp pīļu bariem, kas pērās neaizsalušajās ūdens lāmās, pamanīju jaunu gulbi, kas bezcerīgi tupēja uz ledus pleķīša. Tikai tad, kad viņš piecēlās un mēģināja pasteberēt dažus soļus, bija redzams, ka putna spārns ir dīvaini atspūris un velkas pa zemi. Arī viena kāja nekustējās tā, kā vajadzētu. Kā slims vecītis krāšņais putns pavirzījās dažus metrus un atkal piesēda uz ledus. Sals stindzināja aizvien vairāk, tāpēc pilnīgi pamatoti radās vēlēšanās palīdzēt slimajam dzīvniekam. Tiesa, uz ledus gan neriskēju kāpt, citādi slimam putnam labākajā gadījumā pievienotos slims cilvēks, tāpēc to vajadzēja uzticēt speciālistiem.
Pirmā doma: jāzvana Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem. Dispečere, kas atbildēja pēc 112 centrāles sazvanīšanas, laipni paskaidroja – tā kā gulbis nav iesalis (un tas notiekot ļoti reti), jāļauj tam pašam tikt ar visu galā. Bet, ja dzīvnieks ir cietis, par to labāk parūpēsies veterinārās klīnikas darbinieki. Ugunsdzēsēji brauks putnam palīgā tikai tad, ja sauks mediķi.
Ar cerībām zvanīju uz norādīto veterinārās klīnikas telefonu, taču kārtējā vilšanās: “Diemžēl jūs neesat pirmā, kas zvana. Šoziem tādi gadījumi Jelgavas rajonā bijuši jau vairāki, taču palīdzēt nekādi nevaram.” Izrādās, atteikuma iemesls ir diezgan loģisks. Putnu un dzīvnieku pasaulē notiek dabiskā atlase, vārgākie aiziet bojā. Izdzīvo stiprākie, kas turpina dzimtu un nodrošina sava bara veselību. Glābdami vārgākos, cilvēki, pašiem negribot, nodara dzīvniekiem ļaunu. Nežēlīgi, tāpēc negribas vēl padoties.
Varbūt palīdzēt varētu zooloģiskajā dārzā? Taču atkal nekā – Jelgava ir pārāk tālu, lai meklētu transportu un līdzekļus degvielai un brauktu pakaļ ievainotajam vai slimajam putnam. Gulbjus un citus ievainotos dzīvniekus zooloģiskais dārzs aprūpē, taču reti kad tā darbinieki dodas uz citām pilsētām pakaļ lidoņiem vai četrkājainajiem. Parasti tos zoodārzā nogādā policisti vai iedzīvotāji.
Kāds vēl risinājums? Varētu mēģināt sameklēt kādu laukos dzīvojošu cilvēku, kas ievainoto putnu paņemtu uz ziemu savā kūtiņā, un pavasarī tas varētu pievienoties savai ciltij. Taču tā saskaramies ar kārtējo valsts veidoto strupceļu: meža dzīvniekus mājās turēt nedrīkst, par to pat pienākas administratīvais sods. Protams, atsevišķas personas riskē un dod pajumti kādai ievainotai stirnai vai gulbim, taču sastapt tādus cilvēkus nav tik viegli.
Tā arī neizdodas atrast atsaucīgu sirdi, kas parūpētos par ievainoto putnu. Bet tikmēr īsā ziemas diena sliecas uz rietu. Ap gulbi pamazām sāk lasīties vārnu bars, nojaušot, ka itin drīz tur gaidāms kārtējais mielasts, kurā tiks notiesāts kārtējais, dabīgajā atlasē zaudējušais dzīvnieks…
Nākamajā rītā gulbja uz Lielupes ledus vairs nebija.
