17. janvāris, sestdiena. Tas bija brīdis, kad varējām izjust «Diždanča» sniegumu 30 gadu garumā. Koncertā piedalījās 70. un 80., 90. gadu un pašreizējie «diždancieši».Klausoties mūziku un vērojot precīzos deju soļus, jutām patiesu prieku par iznesīgu stāju, izteiksmību, jaunības degsmi un gandarījumu par paveikto. Jauki! Skatītājs redz tikai rezultātu, bet darba stundas, sviedrus, neveiksmes mirkļus nemana, tas paliek pašu dejotāju ziņā. Jelgavnieki ir izlutināti – katru nedēļu varam vērot jaunu un jaunu sniegumu, sevišķi gada nogalē. Tagad visam klāt «Diždanča» 30 gadu jubilejas koncerts. Savu nosaukumu dejotāji godam attaisnoja – viņi skatītājus paņēma savā varā, vairākas stundas pavadījām radošā atmosfērā, kurā valdīja daile, prieks un jaunība. Viss bija pārdomāts – skatuves noformējums, apgaismojums, deju salikums, kad pēc draiskās, jautrās skatītājs iejutās liriskā un pārdomas raisošā. «Gatves dejā» redzējām kultūras tradīcijas, tautas temperamentu, jūtu aktivitāti. Tā laikam ir – ar zvanu jāizstaigā viss dzīves ceļš, vai tas tavs vai mans, zvans jāsadzird, vienalga, kur un kad…Dejas stāstīja par dabu, kas ir bezgalīgas enerģijas avots, par pavasari, ievziedu laiku, sniegu un ziediem, par cilvēku kā tās daļu. Izdejota «Sasala jūriņa», «Pavasara gavilēšana», tad darba tēma – «Spriguļu sišana», «Darbiņš man prieku deva» u.c. Tik daudz izdomas, iztēles, lai to visu izteiksmīgi izdejotu! Jautrais, ritmiskais mūzikas skanējums papildināja deju soļus. Sniegumu spilgtāku darīja arī tautas tērpi, gaumīgi, etnogrāfiski pareizi darināti.Dejotāji izkopuši savu gaumi un skaistā izjūtu, viņi ir garīgi bagāti cilvēki, kas to spēj sniegt arī citiem. Vislielākā pateicība par šo vēstures un kultūras stundu, par skaisto sapni īstenībā, par iedvesmu ikdienas darbiem, par to skaisto, ko saņēmām ar deju, par to, ka spējām aizmirst ikdienas negācijas, pienākas visu paaudžu «Diždanča» vadītājiem – leģendārajam horeogrāfam Vilim Ozolam, Andai Zeidmanei, Ievai Karelei –, koncerta režisoram un visai radošajai grupai.
