Kad rudenīgā vakarā Rīgā eju pa Lāčplēša ielu gar veco Dailes teātri, atmiņa uzbur kādas brīnišķas aktrises tēlu: viņa bija slaida auguma, gāja cēli izslietu galvu un tajās senajās dienās valkāja brīvi plandošu mēteli.
Kad rudenīgā vakarā Rīgā eju pa Lāčplēša ielu gar veco Dailes teātri, atmiņa uzbur kādas brīnišķas aktrises tēlu: viņa bija slaida auguma, gāja cēli izslietu galvu un tajās senajās dienās valkāja brīvi plandošu mēteli. Tā bija kādreizējā mūsu Dailes teātra karaliene Alma Ābele. Kad viņa Fr.Šillera traģēdijā «Marija Stjuarte» dārza ainā nāca pretī savai sāncensei Marijai Stjuartei, ko tēloja Lilita Bērziņa, nebija šaubu, ka mūsu priekšā kā dzīva stāv pati Anglijas karaliene Elizabete. Toreiz, kad kā jauneklis bijīgi viņu uzlūkoju, ieejot Dailes teātrī, nezināju, ka mūsu dzīves ceļi krustosies. Pagāja gadi, un sāku rakstīt par šo brīnišķo aktrisi grāmatu. Tad viņā ieraudzīju inteliģentu, sirsnīgu cilvēku, patiesu Latvijas patrioti.
Aktrises Almas Ābeles mācekļa gadi
Astoņdesmito gadu beigās mūsu tauta gāja pretim trešajai atmodai. Alma Ābele tad jau diemžēl mita aizsaulē. Viņa mira 1984. gadā un atmodu nesagaidīja, bet Almai Ābelei to nevajadzēja īpaši gaidīt – viņa bija viena no šā gara uzturētājām un stiprinātājām vēl tad, kad daudzi dziļi snauda. Viņa mīlēja savu Latviju, daudzos dzejas vakaros nebeidza cildināt tās skaistumu un latviešu brīvības garu, tāpēc iemantoja varas pārstāvju nepatiku un atklātu naidu. Atceros kādu reizi, kad drošības komitejas virsnieks Rīgā tā saucamajā stūra mājā, mani pratinādams, īgni jautāja: kā jūs varējāt draudzēties ar tādu nacionāli noskaņotu aktrisi? Jā, viņa bija nacionāli noskaņota un savu nostāju neslēpa, tiesa gan, arī skaļi neklaigāja.
Es cienīju Almu Ābeli kā vienu no vērienīgākajām aktrisēm, taču bija vēl kāds iemesls, kālab viņa man šķita īpaši tuva. Alma Ābele vairākas sezonas bija mūsējā – jelgavniece. Uz skatuves aktrisi neatceros. Kad viņa no Jelgavas aizgāja, man bija tikai četri gadi, bet, kad pilsētā pie Driksas ieradās, es vēl nebiju šai pasaulē.
Alma Ābele uz Jelgavu atnāca it kā nejauši. Viņa bija rīdziniece, turklāt aktrises mājas atradās pavisam eksotiskā vietā – Zaķu salā, kur tagad izslējies Latvijas Televīzijas korpuss. Ar kuģīti toreiz vajadzēja celties pāri Daugavai, un tur pie Sarkanajiem spīķeriem atradās Almas Ābeles skola – 4. ģimnāzija. Tagad šajā ēkā darbojas Celtniecības tehnikums. Pēc skolas beigšanas Alma iestājās Ernesta Feldmaņa vadītajos teātra kursos, kur viņas tuvākie biedri bija Irma Graudiņa, Žanis Katlaps, Roberts Mustaps, Harijs Avens un Irma Laiva. Uzrakstīju šos vārdus, un kļuvu domīgs: tik Irma Laiva vairs palikusi šai saulē…
No cūnābeles par Ābeli
Almas Ābeles vecāku rocība nebija nekāda dižā, un meitenei pašai vajadzēja pelnīt naudu Dzelzceļa pārvaldē. Ernests Feldmanis zināja par studentes ne sevišķi spožo materiālo stāvokli un pēc otrā kursa beigšanas ieteica sākt darbu teātrī. Kurā? Vislabāk spēkus izmēģināt Jelgavā! Viņš aizlikšot kādu vārdu. Tā arī notika – Alma Ābele kļuva par jelgavnieci. Par režisoru Jelgavas teātrī tai laikā strādāja Jānis Kļava, bet trupā bija aktrises, kuras jūs labi pazīstat, – Elvīra Līcīte, Elza Tauriņa, Emma Ezeriņa, Veronika Sīle un Ērika Prindule. Zināmi pārpratumi radās ar aktrises uzvārdu: pasē bija rakstīts Alma Cūnābele. Nē, tāds aktrisei nepiedienēja! Režisori gribēja viņu nosaukt par Ābelīti, taču jaunā aktrise bija itin smuidri noaugusi un likās tā kā nepiedienīgi tādu slaidu jaunieti saukt pamazināmā vārdā. Un 1929. gadā piedzima Ābele, Alma Ābele. Viņas pirmā loma Jelgavā bija gluži vai simboliska – Laimdota J.Raiņa likteņdrāmā «Uguns un nakts». Aktrises pretiniece jeb sāncense uz skatuves bija Emma Ezeriņa Spīdolas lomā. Vecākās paaudzes lasītāji droši vien atcerēsies šo aktrisi varenu, bramanīgu sievu lomās. Toreiz vecajā Jelgavā viņa tēloja varones un mīlētājas, kā arī aizrautīgi dziedāja Silvu I.Kālmāna operetē «Silva». Un liktenīgi bija Almas Ābeles Laimdotas teiktie vārdi. Izvadājusi Lāčplēsi pa Burtnieku pils ailēm, Laimdota piebilst, ka pagātnes gudrība un godība ir vienmēr viena:
«Sevi pilnīgu darīt, sevi citiem ziedot,
Lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedot.»
It kā nejauši, it kā neviļus šie vārdi kļuva par Almas Ābeles mūža devīzi.
Deviņas lomas sezonā
Toreiz Jelgavā iebraukusi, mājvietu Alma Ābele atrada pie attāliem radiem Katoļu ielā, bet pēc tam pārgāja uz labu mēbelētu istabu Svētes ielā. Un varēja sākties darbs. Lomu bija daudz, un trīsdesmito gadu sākumā situācija daudzējādā ziņā atgādināja mūsu laiku: arī toreiz Latviju bija skārusi ekonomiskā krīze, kas pletās pa visu Eiropu. Lai piesaistītu skatītājus, vajadzēja sekot vienai pirmizrādei pēc otras. Lomu netrūka. Taču aktieri reti kad sūdzas, ja loma nāk pēc lomas. Īgni un skarbi viņi kļūst tikai tad, ja jaunu lomu nav. Almai Ābelei paveicās – pirmajās sezonās viņai vajadzēja spēlēt astoņās deviņās izrādēs. Jau pašā skatuves gaitu sākumā aktrisei bija jātēlo arī augstdzimušas dāmas un pat karalienes – viņa bija karaliene R.Biknera pasaku lugā «Mežsarga meitiņa», V.Igo lugā «Cilvēks, kas smejas» pārtapa hercogienē Džozianā, bet P.Bomaršē komēdijā «Figaro kāzas» – grāfienē. Par Almas Ābeles tēloto komtesi Helianti Aspazijas lugā «Madlienas torņa cēlājs» toreizējā laikrakstā «Jaunais Zemgalietis» bija rakstīts: «A.Ābele savu aristokrātiski cēlo gaitu aizdevusi komtesei Heliantei.» (1931. gada 20. novembrī.) Alma Ābele bija cēlusies no vienkāršiem ļaudīm. Viņas tēvs bija laivu meistars Zaķu salā, bet meitene uz skatuves, būdama bez dzīves pieredzes, prata pārvērsties aristokrātē.
Lomu bija daudz, un dažādas, un, lai katrai atrastu ko savdabīgu, vajadzēja likt lietā arī ārējus paņēmienus, nu kaut vai runas veidu. Kādā mazāk pazīstamā B.Šenes komēdijā «Zem dienvidus saules» A.Ābelei iedalīja kādas meitenes Margaritas lomu un viņa pārvērtās jaunā itālietē. Mārtiņš Zīverts «Zemgales Balsī» rakstīja: «…titullomas tēlotāja runā itāliski tik labi, ka viņu var pieķert tikai tāds, kas šo valodu diezgan labi prot. Izjusts skatuves tēls.» (1931. gada 29. decembrī.)
Izrādās, ka itāliešu valodu Almai Ābelei bija pamācījusi Jelgavas teātra toreizējā kostīmu māksliniece Marga Spertāle, kas ar vīru Arvīdu bija izceļojusi Vakareiropu un dzīvojusi arī Itālijā. Savukārt kādā citā lugā viņa varēja pārvērsties kaislā latgaļu sievietē – Kārļa Zariņa drāmā «Negudrā Ģertūde» viņa tēloja titullomu – Ģertrūdi. Es itin labi vēl atceros tos laikus, kad pa vasarām Zaļeniekos, Glūdā vai Šķibē lielajās saimniecībās strādāja no Latgales peļņā atbraukuši puiši un meitas, pa kādam bija arī no Polijas. K.Zariņa lugas darbība norit Medēnos. Kādreiz netālu no Jelgavas bija Smedēnu mājas. Lugā Medēnu saimnieks mīlīgi noraugās meitenē no Latgales, taču viņa dēls Oļģerts Ģertrūdi iemīl. Protams, nekādas laimes nebūs. Saimniekdēlam precēt vienkāršu kalponi, piedevām latgalieti, neklājās, un tomēr Ģertrūde kaisli mīlēja Oļģertu. Par spīti visam! Un Alma Ābele mīlēja šo Jelgavas teātrī tēloto lomu. Vēl pēc daudziem, daudziem gadiem viņa ar siltumu to atcerējās.
Elīna, Anita, žozefīne, Zane
Darba gan tolaik netrūka. Ko tik Alma Ābele Jelgavas teātrī nenospēlēja! Viņa R.Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos» bija Elīna, V.Lāča «Zvejnieka dēlā» – Anita, V.Hāzenklēvera «Napoleonā» – Žozefīne, Raiņa «Pūt, vējiņos!» – Zane, A.Dimā «Kamēliju dāmā» – Margarita Gotjē. Tie ir tikai daži viņas radītie tēli. Visus neuzskaitīt! Margarita Gotjē Almai Ābelei bija jātēlo pēc izcilās viešņas no Rīgas Lilijas Štengeles, un tomēr viņa izturēja.
Jelgava Almai Ābelei saistās ar ģimenes dzīves sākumu: tur viņa apprecējās ar savu kolēģi, vīrišķīgo aktieri Nikolaju Kraukli, un 1931. gadā viņiem piedzima dēls Oļģerts, tagad pazīstams un iecienīts arhitekts. Nu vairs aktrise nebija viena, līdzās bija cilvēks, kas gāja tādu pašu ceļu kā viņa, tikai, kopā ejot, mainījās plāni un ieceres. Alma Ābele kādreiz stāstīja, ka dzīve Jelgavā viņai šķitusi pārāk mierīga, tāda kā miegaina, un ka pat Lielupe uz jūru plūst pārāk lēni un rāmi. Šai ziņā mēs nesapratāmies. Manas bērnības atmiņas ar Jelgavu saistās tikpat kā par lielpilsētu: pa Lielo ielu, sākot vismaz no Pasta ielas gluži kā pa Brodveju toreiz svētdienās promenādēja kungi un dāmas, pa ielas vidu aizbrauca kāds ormanis un daža automašīna, bet sajūta bija tāda, ka dzīvojam Eiropas lielpilsētā. Toreiz saģērbāmies un gājām vienkārši tāpat vien pa Lielo ielu pastaigāties… Bet Almai Ābelei šāds dzīves ritms šķita pārāk vienmuļš. Izrādes teātrī notika sestdienās un svētdienās, labi ja vēl piektdienu vakaros. Un Alma Ābele nolēma manai pilsētai pasacīt ardievas. Tajos gados bija parasts, ka ar aktieriem līgumus slēdza uz vienu sezonu. Katru vasaru to vajadzēja atjaunot, bet 1935. gada pavasarī Alma Ābele un Nikolajs Krauklis paziņoja, ka jaunu līgumu ar Jelgavas teātri vairs neslēgs. Vasarā Kraukļu ģimene no Jelgavas atvadījās un visu ne pārāk plašo iedzīvi pārveda uz Zaķu salu.
Lielupe plūst pārāk lēni
Jelgava Almas Ābeles dzīvē bija tāds kā ieskrējiena laiks: viņa izmēģināja spēkus un sāka sevi uz skatuves apzināties. Tie bija sava veida mācekļa gadi, un toreiz aktrisei pieredzi palīdzēja apgūt lielais lomu skaits un jauki, atsaucīgi kolēģi. Es varu nedaudz kļūdīties, taču, pēc maniem datiem, Alma Ābele septiņu Jelgavas teātra sezonu laikā notēloja 54 lomas! Un droši var sacīt, ka bez Jelgavas teātra, bez rūdītavas laika nebūtu tapusi vēlākā karaliene vai galma dāma. Vienmēr ar labu vārdu Alma Ābele minēja to draudzīgo gaisotni, kāda valdīja Jelgavas teātrī, un viens no iemesliem bija pavisam vienkāršs: lomu visiem pietika, nebija vietas skaudībai un nenovīdībai. Jelgavas teātrī visi spēlēja un dancoja.
Pēc tam Alma Ābele vienu sezonu nostrādāja Rēzeknē, tad atgriezās Rīgā un kopš 1937. gada kļuva par Dailes teātra aktrisi, par tā Lielo dāmu, kas cienīgi stājās līdzās Lilitai Bērziņai. Almas Ābeles pēdējā loma Dailes teātrī bija Vecmāmiņa M.Meterlinka lugā «Zilais putns». Vai savu zilo putnu aktrise notvēra? Vai kādam tas vispār lemts?
1983. gadā iznāca mana grāmata par Almu Ābeli. viņa to ļoti gaidīja. Tai laikā bija jau smagi slima. Saņēma no manis grāmatu pelēcīgos vākos, noglāstīja to, pasacīja: «Paldies!» Vēlāk, kad bija grāmatu izlasījusi, piebilda, ka tur jau gan neesot pasacīts viss, bet viņa priecājoties par to, kas pateikts. Viņas pateicība bija patiesa un neviltota, bet toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, nevarēja pilnā balsī pasacīt, ka aktrise Alma Ābele gadu gadiem bijusi visspilgtākā nacionālās domas nesēja un paudēja.
Esmu laimīgs, ka ilgus gadus man iznāca būt kontaktā ar izcilo aktrisi Almu Ābeli. Aizsaulē viņa aizgāja 1984. gadā. Tepat Latvijā.
