Lai arī bijuši neskaitāmi mudinājumi par labdarību neaizmirst arī citā gada laikā, tā nu tas izveidojies, ka nesavtīga palīdzēšana līdzcilvēkiem kulmināciju sasniedz tieši Ziemassvētkos. Sava daļa tajā ir šo svētku būtībai – aicinājumam atvērt sirdis labestībai un brīnumam. Vēl lielāka daļa – veiksmīgi izstrādātai reklāmai un šovam, kur katrs bezgala skaidrais bērnu acu skats, prasmīgi izveidotais stāsts, izvēlētā mūzika un šova vadītāju balss intonācija vienkārši liek sniegties pēc tālruņa.Lai nu kā, pats galvenais ir nemainīgs – labdarība vienmēr ir, bija un būs to vērta! Tā ne tikai sniedz reālu palīdzību izmisumā nonākušajiem, kuri izsmēluši visus savus resursus un vairs nevar cerēt uz valsts institūciju atbalstu. Tā izdara labu pašiem devējiem, ļaujot kaut uz mirkli sajusties tīrākam un apzināties kopības spēku. Bieži vien šķiet – ko nu mans latiņš. Taču, televīzijas ekrānos redzot, kā tas vairojas simtos un tūkstošos (šogad akcijā «Eņģeļi pār Latviju» lūgto 52 tūkstošu latu vietā savākti 258 tūkstoši, bet trīs gados kopā vairāk nekā miljons!), kļūst drošāk. Līdzcilvēki arī mani ļaunā stundā, visticamāk, nepametīs. Par spīti tam, cik slikti ekonomiskie laikapstākļi ārā valda!Tomēr, lai gan cilvēki ziedo un brīžam pāri savu iespēju robežām, tā ir tikai mānīga ilūzija, ka vajadzības nosegtas un var mierīgi dzīvot tālāk līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Parasti saņem tie, kuri visskaļāk lūdz un kuriem visvairāk vajag. Taču vai zinām, kā klājas mūsu kaimiņiem? Vai svētkos viņu galdā smaržos piparkūkas un zem eglītes būs kaut mazākā dāvaniņa? Neesam gan nekāds sociālais dienests un pasaules lāpītāji, lai visiem palīdzētu. Bet vai arī cilvēcībai gar to vairs nav nekādas daļas?
