Decembra beigas ir viens no maniem mīļākajiem brīžiem gadā. Es cenšos izbaudīt to, ka viss tiek saposts. Gada tumšākais laiks kļūst par spozmes un greznuma pilnu laiku!
Vēl posms ap Ziemassvētkiem ir tāds apcerīgs un izvērtējošs. Bērni sāk domāt par to, kā viņi ir uzvedušies visu gadu, jo rūķi staigājot apkārt un lūkojoties māju logos, visu pierakstot. Mani vienmēr tas ir uztraucis – nu kāpēc viņi staigā tieši tagad, kad to vien gribas kā sēdēt siltā mājā uz dīvāniņa, nevis vasarā, kad es čakli ravēju un laistīju dārzu?
Pieaugušie cenšas visu sakārtot, lai uz nākamo gadu nepaliek nekādas “astes”, lai var iesoļot jaunajā gadā ar jaunām domām un plāniem. Būtībā tāds steigas un darāmo darbu pārpildīts laiks. Un tam visam pa vidu ziedošanas maratoni. Pārskatot šo gadu, cilvēks izvērtē to, vai viņam ir iespēja kaut ko dot otram, un ziedo to, kas viņam ir un cik tālu sniedzas fantāzija. Visbiežāk ziedo naudu, retāk laiku, jo naudu ir vienkāršāk, lai gan abi ir vienlīdz svarīgi un noderīgi otram cilvēkam.
Es arī labprāt atsaucos uz šiem lūgumiem, nejautājot, kas un kāpēc lūdz, jo manā uztverē ir tā – ja lūdz, tātad vajag, vajag vairāk nekā man.
Ļoti labi atceros to sajūtu, kad mēs, bariņš meiteņu, sēdējām katra savā mājā pie televizora un kopīgi raudājām, skatoties pagājušā gada “Dod pieci!” akciju, kurā tika ziedots onkoloģisko pacientu nometņu atbalstam. Tas ir tik vērtīgi pavadīts laiks, tik spēcinošs pasākums! Mazliet skumji bija uzzināt, ka cilvēki ļoti kūtri pieteicās nometnei, ka nespēja izlīst no savas sāpju čaulas. Mēs taču tikai kopā esam spēks, kas spējam tikt galā ar jebkuru nelaimi. Sameklējot sev līdzīgos, uzzinot viņu pieredzi, gūstot jaunus iespaidus, saprotot, ka neesi šajā pasaulē viens. Tikai daloties ar otru, sāpe kļūst mazāka, bet prieks lielāks!
Lai priecīgs šis Ziemassvētku laiks un rūķis atnes kāroto!
