Pasenā pagātnē ikvienam akadēmijas pirmkursniekam neatkarīgi no izvēlētās specialitātes septembri nācās pavadīt Dobeles un Jelgavas rajona saimniecībās – kartupeļu laukos, biešu vagās, graudu kaltēs un visādos citādos ražošanas iecirkņos, kur vien bija vajadzīgs nekvalificēts darbaspēks. Vēl es saprotu topošos agronomus, lopkopjus un mehanizatorus – viens otrs no viņiem līdz šim kartupeļu laukus varbūt bija redzējis tikai caur autobusa vai vieglā autiņa logu, taču man – topošajam mežsaimniekam – tas viss bija, kā mēdz teikt, pie vienas vietas.
Taču, ko tu stipram (dekānam un rektoram!) padarīsi: ko šie liek, tas studentam jādara, un, tā kā man studēt trakoti gribējās, tad savu ieceru piepildīšanai biju gatavs iet kaut pāri līķiem, par kartupeļu vagām nemaz nerunājot.
Tā nu mēs ar kolēģiem nonācām kādā Jelgavas rajona kolhozā. Neviens pasniedzējs, negribēdams izbojāt mācību gada sākuma salīdzinoši klusās nedēļas, mums, protams, līdzi nebrauca, tādēļ paši savā nodabā iekārtojāmies, kā nu varēdami.
Mūs ar kursabiedriem norīkoja darbā labības kaltē. Tas bija labi, jo nevajadzēja rakāties pa slapjajām kartupeļu vagām un radās cerība arī kādu kapeiku nopelnīt. Pusceļā no darbavietas līdz mūsu novietnei atradās lopu ferma, bet fermās, kā tas katram zināms, ragainajiem lopiņiem jābūt arī to kopējiem, galvenokārt sieviešu kārtas pārstāvēm.
Mūsu kursā meiteņu nebija – tās masveidīgi bija aizmetušās studēt mājsaimniecību un grāmatvedību, vai, ļaunākajā gadījumā, laukkopību. Taču tā nu ir viena svēta patiesība, ka jau sākumskolas puišeļi savu klasesbiedreņu atmiņu albumos raksta: «Vīriet’s bez sievietes maziņš un melns.» Bet mēs taču nebijām sākumskolēni!
Lūk, lai nepaliktu maziņi un melni, mēs ar kolēģi sākām mest acis uz kaimiņfermas brašajām lopkopēm. Viena no tām bija sevišķi raženi noaugusi meiča ar komandiera balsi. To padzirdējuši, lopiņi ierāva astes un metās projām, kur kurš varēdams. Pie šīs kareivīgās dāmas mūsu izvēle arī apstājās, jo sevišķi tādēļ, ka, piesardzīgi izjautājuši kaltes elektriķus, uzzinājām, ka šī būtne pieejama bez cīņas ar iedzimtajiem. Protams, precēt mēs viņu ne domāt nedomājām, ne viens, ne otrs, jo bijām taču tikai pirmā kursa fuksēni, kam viss studiju laiks vēl priekšā, bet… nu jūs jau saprotat.
Tā nu vakaros, pēc darba mājās ejot, vārds pa vārdam (un vārdu mums patiesi netrūka!), līdz jau trimdas pirmās nedēļas nogalē saņēmām uzaicinājumu apciemot brašo Dulsineju viņas dzīvoklī.
Norunātās dienas pievakarē, kā par nelaimi, kaltē kaut kas samaitājās, tādēļ savu maiņu beidzām stundu pusotru vēlāk nekā parasti. Tas nozīmēja, ka bijām nokavējuši arī norunātā randiņa laiku. Īsti džentlmeņi nedrīkst dāmai likt ilgi gaidīt, nospriedām, un tādi, kādi bijām – darba drēbēs, pat kārtīgi nenomazgājušies –, naski vien metāmies uz lopkopējas dzīvokli. Lopiņi jau sen bija sadzīti kūtīs un izslaukti, tādēļ cerējām, ka namamāte būs pilnīgi mūsu rīcībā.
Sākumā klusāk, pēc tam arvien skaļāk klauvējām pie durvīm. Klusums. Taču izrādījās, ka dzīvoklis nemaz nav aizslēgts. Varonīgi devāmies iekšā.
Mēs patiesi bijām gaidīti. Istabiņā uz galda rēgojās brūni apceptu pankūku šķīvis, kāda pudele un glāzītes. Tikai pati gaidītāja, droši vien savā labākajā kleitā tērpusies un franču smaržām devīgi salaistījusies, bija atlaidusies dīvānā un aizmigusi, tā arī nepaspējusi vai varbūt aizmirsusi noaut govju mēsliem dāsni aplupušos gumijniekus. Istabiņā valdīja tik spēcīgs pankūku, svaigu mēslu un franču smaržu kokteilis, ka pirmajos mirkļos nācās aizspiest degunu.
«Nu, liecies tik dāmai blakus, tad ta būs prieki, kad šī modīsies,» es mudināju kolēģi. «Jaunkundze jau būtu gluži branga, tikai tie zābaki…» viņš minstinājās. «Bet kāda pankūka gan noderētu…»
Tas nu bija vārds vietā. Zinājām, ka kursabiedri, ja reiz pie galda tikuši, tad notiesā visu līdz pēdējai kripatiņai, par kādu aizkavējušos nemaz nedomādami. Šovakar kavējāmies mēs, tātad gluži automātiski bijām nosodīti vēderjostas savilkšanai par kādu robu ciešāk.
Pankūkas kristīgi sadalījām līdzīgās daļās – katram sanāca krietna sauja – un klusiņām aizvērām lopkopējas dzīvokļa durvis. Mums paredzētais cienasts bija izdevies varens – nebija taupītas ne olas, ne tauki.
Turpmākajos vakaros ceļā no darba uz mājām kolhoza paziņas dzīvoklim metām lielu līkumu un meklēt piedzīvojumus devāmies citos virzienos, jo sirdsapziņas pārmetumi tomēr ir viena ļoti delikāta lieta. ◆
