Ir sācies atvaļinājumu laiks, kad tā vien gribas notraukt no sevis darba un rūpju putekļus, izrauties no ikdienas nemitīgās steigas un doties godam nopelnītā atpūtā.
Ir sācies atvaļinājumu laiks, kad tā vien gribas notraukt no sevis darba un rūpju putekļus, izrauties no ikdienas nemitīgās steigas un doties godam nopelnītā atpūtā. Tas varētu būt mīļais, rūpīgi koptais dārziņš, kas noņem stresu un ļauj uzkrāt jaunus spēkus. Taču, ja sirds tiecas izbaudīt lielākus plašumus, jāmet pie malas kaplīši un lāpstiņas, no skapjaugšas jānoņem vecais, labais koferītis un uz priekšu – ceļojumā! Varbūt tieši Dānija būs tā vieta, kur šovasar izmest savu ilgu enkuru?
Dzīve uz salas
Dānija ir salu valsts. Tajā ietilpst vairāk nekā simts lielāku un mazāku sauszemes teritoriju dzidri zilo ūdeņu skāvumā. Dažas no tām ir tik nelielas, ka nepārsniedz pat četrus kvadrātkilometrus, taču citās, nedaudz prāvākās, dzīvo ne vairāk kā trīs četri cilvēki. Sava māja, lopiņi, labības lauks un visriņķī ūdens, gluži kā uz vientuļas salas. Tik atšķirība tā, ka trīsreiz dienā tur piestāj ūdens «buss», neliels pasažieru prāmis, un «vientuļniekiem» ir iespēja apmeklēt apdzīvotākas teritorijas. Par transporta pakalpojumiem saliniekiem nav jāmaksā, un tas ir tikai loģiski, jo kurš gan gribēs dzīvot uz salas, kur nav ne ārstu, ne skolu, un, ja ievajagas kaut ko no civilizētās pasaules, jāšķiras no aptuveni pieciem latiem.
Galvenokārt pateicoties salu iedzīvotāju čaklumam un mīlestībai uz zemes darbiem, Dānija ieņem augstu vietu Eiropas lauksaimniecībā. Tiek audzēta labība, kukurūza, bietes, koptas cūkas, govis un zirgi. Turklāt izmantojamām ierīcēm un tehnikai ir varbūt ne vairāk par divdesmit gadiem. Ar kaplīti jau sen tur neviens vairs neiet ravēt bietes, gandrīz visas nezāles tiek pieveiktas, izmantojot dažādus traktoriem līdzīgus agregātus.
Sentiments un trakulības
Viens no Dānijas pievilcības trumpjiem ir gaumīgi sakoptā āriene. Ne vienu vien romantiķi var sajūsmināt nedaudz senlaicīgi laucinieciskais stils, ko vairāk var novērot tieši salās: zemās mājiņas ar niedru jumtiem, šaurie lauku ceļi, ko ieskauj briestoša labība, baltie vēja ģeneratori, kas kā svēteļi stāv uz vienas kājas un vienmērīgā ritmā vicina savus spārnus, saules un apmierinātas zemes smarža, kas ļauj noreibt līdzīgi kā labs vīns. Un klusumu, mieru, piepildījuma izjūtu var sasmelties ilgam laikam.
Taču, ja patīk skaļums un kņada, Dānija piedāvā neskaitāmus atrakciju parkus, kur, samaksājot par vienu biļeti, visu dienu vari izmēģināt galvu reibinošus braucienus ar desmitiem dažādu veidu karuseļu. Viena no lielākajām un apmeklētākajām izpriecu vietām ir Tivoli Kopenhāgenā, kur uz nebēdu var izpriecāties no agra rīta līdz pat pulksten vieniem naktī, kad par atpūtas parka slēgšanu ziņo grandiozs salūts.
Citos Dānijas parkos karuseļi, vilcieniņi, kalniņi vairāk vai mazāk domāti gados jaunākajiem, bet Tivoli piedāvā atrakcijas gan asu izjūtu, gan mērenā dzīves stila piekritējiem. Ekstrēmistiem noteikti patiks tā sauktais Zelta tornis, kurā uzbraucot, paveras brīnumains skats – visa galvaspilsēta. Taču vērošanai netiek dots ilgs laiks: apmēram trīsdesmit sekundes, un pēc tam sēdeklis, kurā tu esi pacēlies vairākus simtus metru virs zemes, traucas lejā ar galvu reibinošu ātrumu. Pat izelpot nepaspēsi, bet dzīvi pārdomāt gan!
Starp ātrumu, asām izjūtām un skaļām emocijām arī mākslas cienītāji Tivoli spēs atklāt ko interesantu – Pantomīmas teātri, kuru saprast nebūs grūti nevienam tūristam, lai kurā valodā viņš runātu. Turklāt, reizi pa reizei izrādes apmeklē arī pati karaliene Margrēta.
Atrakciju parka vadība ir padomājusi par visu, lai apmeklētāji bez raizēm varētu atpūsties visu dienu, pat neizejot no Tivoli. Tur atradīsiet gan veikalu, gan lielākas un mazākas ēstuvītes, restorānus, pat nelielu medicīnas centru, tetovēšanas salonus, un beigu beigās, ja pietrūkst skaidras naudas, to var izņemt bankomātos.
Ak, muzeji, muzeji – vēstures garša
Ja var uzskatīt, ka muzeji veido valsts vizītkarti, tad, lai saliktu tās mozaīku, būs nepieciešams ilgāks laiciņš, jo Dānijā muzeju tiešām ne mazums – sākot ar klasiskajiem un beidzot ar bruņinieku laika pilīm. Tās glabā senus nostāstus par galma dzīvi, kas nebūt nav bijusi mierīga, pilna afēru un pat traģēdiju. Divtik interesanti tas varētu šķist tādēļ, ka šajā valstī joprojām valda monarhija un muzeji ļauj izsekot politisko notikumu attīstībai.
Tie, kas īpaši neaizraujas ar vēsturi, var doties uz latvietim netradicionālajiem elektrības un gāzes muzejiem, kur apmeklētāji var ne tikai aplūkot, bet arī izmēģināt dažādas oriģinālas ierīces.
Kā īpašu muzeju gribas atzīmēt Jitlandē izveidoto Vecpilsētu. Princips ir līdzīgs kā Latvijas Brīvdabas muzejā – dāņu senču celtās dzīvojamās mājas ar iekārtojumu, bet ne tikai. Vēl arī veikali, brūži, aptiekas, grāmatu sietuves – viss kā īstā pilsētā pirms daudziem gadiem. Muzeja veidotāji ir rūpīgi pastrādājuši, un apmeklētājs tiešām var justies kā iekāpis vēstures grāmatā. Nē, tajā nav sausu faktu atspoguļojuma, viss ir dzīvs un darbībā. Smēdē kalējs, apvilcis smago priekšautu, vaiga sviedros kaļ pakavus. Veikalā laipnais pārdevējs izņem no atvilktnītes prasīto preci, nosver uz arhaiskiem svariņiem un iesaiņo papīra turziņā. Iela smaržo pēc grauzdēta cukura, kanēļa un piparkūkām, tur beķerejā jautrās cepējas koka abrā mīca mīklu, bet plauktos pacietīgi tup jau gatavie kukulīši un gaida pircējus. Šur tur reizēm ieskanas bērnu klaigas, puikas linu bikšelēs pa bruģēto ceļu dzenā dzelzs riņķi, bet meitēni, maliņā notupuši, spēlējas ar savām salmu lellēm. Visu pilsētiņu ieskauj zirgu pakavu klabēšana un smaidīgā leijerkastnieka muzikālie sveicieni.
«Nota bene» – ievēro labi!
Tik par vienu gan jābrīdina: braucot uz Dāniju, uzpildiet savu naudas maciņu tā paprāvāk, bet labāk nepieciešamo paņemiet līdzi. Vārds «dārgi» šajā zemē no latvieša mutes varētu skanēt itin bieži: lētākais maizes kukulītis maksā 70 santīmu, kafija – aptuveni pusotra lata, pilsētas autobusa biļete Kopenhāgenā un Svenborgā – 1 latu un 20 santīmu, alus «skārdene» – 70 santīmu, ieeja muzejā – aptuveni 6 lati, Kopenhāgenas Zooloģiskā dārza apmeklējums – 7 lati.
