Ziņojums par tautsaimniecības attīstību liecina, ka tekstilizstrādājumu ražošana ar 12,3 procentiem ir trešā lielākā rūpniecības nozare valstī.
Ziņojums par tautsaimniecības attīstību liecina, ka tekstilizstrādājumu ražošana ar 12,3 procentiem ir trešā lielākā rūpniecības nozare valstī. Lielākā daļa no saražotā tiek eksportēta. Ar katru gadu apjomi pieaug 1996. gadā eksportēti 68,8 procenti produkcijas, 1977. gadā par 5,5 procentiem vairāk. Lielākoties preces nonāk rietumvalstīs.
Vilina lētais darbaspēks
Bez redzamākajiem šīs nozares uzņēmumiem Latvijā, šķiet, nav nevienas lielākas pilsētas vai rajona, kur vietējos ļaudis nenodarbinātu kāda lielāka vai mazāka šūšanas kopfirma. Praktiski visas izejvielas un furnitūru tām piegādā ārzemju kompanjons, savukārt pēc tam izgatavotā produkcija, marķēta ar citvalstu preču zīmēm, simtprocentīgi nonāk pie ārvalstu klientiem. Tik ļoti ārzemniekus piesaista šejienes lētais darba spēks!
Mūsu valsts ārzemju darba devējiem joprojām ir visai pievilcīga. Tajā pašā laikā, piemēram, Poliju viņi jau izbrāķējuši un pamazām turienes ražotnes pārcēluši tālāk uz Austrumiem. Pie mums pagaidām nekas neliecina, ka darba spēka izmantošana tuvākajā laikā kļūtu dārgāka un mainītu ārzemju kompanjonu interesi.
Savukārt rietumu līmeņa atalgojums ierindas strādniekiem mūsu apstākļos līdzinās gaismai tuneļa galā. Mūsu firmu kompanjonvalstīs operācijas, kas saistītas ar roku darbu, izmaksā ļoti dārgi. Piemēram, Vācijā darba stundā šuvēja saņem 15 markas. Savukārt darba devējam stunda izmaksā 23 markas. Mūsu šuvēju darbs novērtēts ar vairāk nekā desmit reizes mazāku atalgojumu.
Kur atrast paradīzi?
Daļai iedzīvotāju radies priekšstats, ka šajos uzņēmumos strādājošo ikdienu dažos vārdos var raksturot kā nežēlīgu ekspluatāciju, par ko tiek saņemti niecīgi graši. Paši strādājošie ar šādu vērtējumu gan nav īsti mierā. Jā, jāstrādā esot. Pamatīgi un iespējami ātri. Darbs esot nogurdinošs un vienmuļš. Taču, kur gan šajos laikos darba ziņā varot atrast paradīzi zemes virsū.
Kāda strādniece vārdā Diāna teica, ka ekspluatācijas iespaids varētu rasties kantora dāmītēm, kas radušas apgrozīties tikai radniecīga tipa iestādēs. Viņasprāt par ekspluatāciju šobrīd varot runāt katrā, ne tikai ārvalstnieku uzņēmumā. Arī šejienes firmu vadītāji no strādājošajiem taču cenšoties izspiest maksimālo labumu. Bet par ierindnieku ērtībām un atalgojumu domājot tikai pēdējā kārtā. Diāna šūšanas uzņēmumā strādā pirmo pusgadu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo darbavietu mašīnbūves uzņēmumā šeit esot krietni labāk. Pats galvenais, ka viņa saņemot par 15 latiem lielāku algu.
Pieprasījums nosaka piedāvājumu
Jelgavas Domes ekonomikas nodaļas vadītāja Inta Slavinska «Ziņām» teica, ka esošajiem un potenciālajiem šādu uzņēmumu strādniekiem esot jārēķinās, ka jāstrādā būs nopietni un kvalitatīvi. Pieprasījums nosaka piedāvājumu tāda ir ekonomikas ābece. Protams, ja valstī valdītu darba piedāvājumu pārbagātība, cilvēki varētu izvēlēties sev izdevīgāko. Diemžēl šobrīd darba devējs ieņem monopolstāvokli. Jebkurš, ne tikai ārzemnieks.
Dome savulaik veicinājusi ārvalstnieku interesi par pilsētu, bijusi ieinteresēta kopkapitāla firmu izveidē, lai tādējādi vairotu darba vietu skaitu. Šobrīd, cik noprotams, šūšanas uzņēmumu vidū darbaspēka dēļ reizēm vērojama konkurence, kas nemaz neesot slikti. Citādi pašvaldība kontaktus ar tiem neuzturot.
Strādnieks melns un maziņš
Pensionāre Inta Kalniņa, kas šūšanas uzņēmumā (gan ne Jelgavas) strādājusi sociālisma laikā, teica, ka arī agrāk tajā bijušas darba pilnas rokas un ne mazāka ekspluatācija. Rīta maiņa sākusies piecos no rīta, bet vakara maiņā darbs pabeigts pusnaktī. Nācies strādāt virsstundas un arī brīvdienās. Šādās reizēs gan dubultīgi maksāts. Arī kopumā strādnieces tolaik pelnījušas visai labi 200, pat 300 rubļu izdevies saraut. Maksātas prēmijas. Šodien par tādu naudu varot tikai pasapņot. Protams, jaunkundzes, kas amizējušās ar jaunekļiem, saņēmušas nieka grašus.
Liela nozīme bijusi arī arodbiedrībai. Reizēm tā gan gājusi priekšniecības pavadā, tomēr aizstāvība justa.
Tagad strādnieks ir melns un maziņš. Lai tik pamēģina ko teikt. Agrāk, kad slikti jutos, mierīgi izmantoju slimības lapu. Bet pie saimnieka lai tik kāds pamēģina slimot, saka I.Kalniņa.
Savukārt kāda cita bijusī «Lielupes» strādniece par arodbiedrību ir gluži citās domās. Viņa ir apmierināta ar pašreizējo darbu šūšanas firmā un pēc arodbiedrības nesaskata nekādu vajadzību.
Problēmas, ja tādas būs, risināt nepalīdzēs ne arodbiedrība, ne purva velns. Tai organizācijai galvenais, ka tiek maksātas biedru naudas, domā sieviete, kas, «pateicoties» kādreizējai arodbiedrībai, uz pusgadu palikusi bez darba.
Arodbiedrība – divās privātfirmās
Arodbiedrību rajona komitejas vadītāja Malda Vītoliņa «Ziņām» teica, ka pagaidām no Jelgavas privātfirmām šajā kustībā iesaistījušies vienīgi frizētavā «Šarms» strādājošie un SIA «KULK». No šūšanas uzņēmumiem pēdējais, kur pirms pieciem gadiem pastāvējusi arodbiedrība, bijusi fabrika «Lielupe» ar 50 biedriem.
Lai rastos arodbiedrība, vispirms nepieciešama cilvēku ieinteresētība. Nav izslēgts, ka aktīvistus var atbrīvot no darba. Daudzās vietās darba devēji skaļi deklarējuši, ka viņu uzņēmumā nepastāvēs nekādas organizācijas. Un bezdarba baiļu dēļ strādājošie paciešot dažādus pāridarījumus un pārkāpumus. Tā domā M.Vītoliņa.
Daudz kas atkarīgs no darba devēja. Tajā pašā laikā arodbiedrība (ja darba kolektīvā nav savas organizācijas) nevar ietekmēt īpašnieku nostāju vai kā citādi uz darba devēju iedarboties. Pēc M.Vītoliņas domām strādniekiem būtu jāsaprot, ka viņi nav nekādi aborigēni, bet cilvēki. Un pašiem kaut kas jādara lietas labā.
Jelgavā ar šūšanu saistītu kopuzņēmumu skaits ir viens no lielākajiem un izvietojums viens no blīvākajiem valstī. Te ir vismaz piecas ražotnes, kur strādājošo skaits sasniedz pusotru simtu.
Viena no vecākajām ir firma «Berling», kas pēc vācu firmas «Kathe Kruse» pasūtījuma izgatavo lelles un citas rotaļlietas, kur koka detaļas kombinētas ar tekstila produkciju. Ārzemju sadarbības partneru meklēšanu uzņēmuma vadītājs Ošers Kurlands sācis atmodas sākumā ar galvaspilsētas paziņu un draugu palīdzību.
Viņš «Ziņām» stāstīja, ka darbības izmēģināšanas laikā 1991. gadā strādājošo skaits bijis nepilns desmits, bet apjoms nav pārsniedzis vienu uz Vāciju aizsūtītu produkcijas kasti mēnesī.
Kad Vācijas partneri atzinuši gan šejienes veikuma kvalitāti, gan pārliecinājušies, ka šeit tura doto vārdu, uzņēmums sācis izvērsties. 1993. gadā līdztekus «Berling» darbību sākusi firma «Lumat», kas nodarbojas ar bikšu šūšanu. Vēl pēc diviem gadiem ar firmas «KKR» izveidi paplašināta mīksto rotaļlietu ražošana sākta bērnu un leļļu apģērbu izgatavošana. Šobrīd ik pēc četrām dienām pie ārzemju klientiem dodas furgons ar produkciju. Katras firmas apgrozījums gadā sasniedz miljons latu. Visās kopfirmās 75 procenti kapitāla pieder Vācijas kompanjoniem.
Ieguldīta liela nauda
Tā kā «Berling» uz vispārējā fona Jelgavā darbojas visilgāk, firma vistālāk arī tikusi. Tā un firmas radniecīgie uzņēmumi izvietojušies trīs ēkās Ausekļa ielā 12a un 17, kā arī jaunajā kādreizējās konservu rūpnīcas korpusā Dambja ielā. Visas ēkas ir uzņēmumu īpašumā. Tāpēc remontā un sakārtošanā līdzekļi ieguldīti ar saimnieka nevis nomnieka attieksmi. Līdz ar to darba telpas ir pamatīgi izremontētas un moderni aprīkotas. Pats uzņēmumu vadītājs atzīst, ka Jelgavā līdzvērtīgus darba apstākļus grūti atrast un strādājošajiem nav pamata par tiem sūdzēties. Ja nu vienīgi cehos ir pārlieku silts vai pat karsts.
Daudzas vēlas nopelnīt
Katrā no O.Kurlanda vadītajām firmām strādā apmēram 140 strādājošie. Oficiāli uzņēmumos cilvēki nodarbināti astoņas stundas dienā no 8 līdz 17. Taču reāli darbdiena sākoties laikā no septiņiem līdz deviņiem rītā. Tas tāpēc, ka daļai sieviešu ērtāk darbu sākt agri no rīta, bet citām nedaudz vēlāk. Atsevišķas operācijas (pogu piešūšanu, izšūšanu vai rotaļu detaļu piestiprināšanu) iespējams veikt mājās. Līdz ar to, kā norāda «Berling» direktora vietniece Inese Rubene, darba režīms nav tik noteikts. Bez pusstundu ilga pusdienlaika strādniecēm rīta un pēcpusdienas cēlienā ir laiks tējas pārtraukumam jeb pīppauzei.
Kad izpildāms pasūtījums, jāstrādā ilgāk, pieķerot klāt arī brīvās dienas. Šajās reizēs direktors personīgi ejot cehā un izskaidrojot situāciju. Piespiešana nekāda nenotiekot un sankcijas par atteikšanos strādāt papildus nesekojot. Taču darba devējam esot jāzina, vai nav jāpieņem papildus strādnieki.
Pietiekami daudzas strādnieces vēloties labāk nopelnīt, un viņām tas netiekot liegts. Vairākām apstākļi tik tiešām esot smagi, un sievietes darbam regulāri veltot desmit stundas dienā. Dienas normas netiekot uzliktas, taču izpeļņa ir tieši atkarīga no padarītā.
Firmās noteikta stundas samaksa, kā arī pilnīgi līdz sekundes simtdaļām taksēts katrai operācijai atvēlamais laiks. Samērojot savu tempu ar vēlamo, strādniece pati varot prognozēt izpeļņu.
Operācijas uzskaita dators
Firmās nodrošināta datorizēta visu strādnieču veikto operāciju uzskaite. Divas reizes dienā tiek izdrukāts attiecīgs saraksts. Tas ir vienīgais šāda veida aprīkojums Jelgavas, ja ne visas Latvijas līdzīga profila uzņēmumos.
Strādnieces atkarībā no izpildes tempa netiekot šķirotas un lēnākās no darba neatbrīvojot. Vairākas tikpat kā nekad nespējot simtprocentīgi izpildīt mēneša normu. Taču darba kvalitāte esot ļoti laba, un O.Kurlands esot apmierināts.
Vidējā darba alga šajās trīs firmās esot apmēram 100 latu mēnesī. Zem septiņdesmit sešdesmit latiem atalgojums parasti «nenokrītot». Ražīgākās strādnieces saņemot pusotru simtu latu un vairāk.
Domā par jaunām iespējām
Firmās darba devējs sociālo nodokli par saviem cilvēkiem maksājot nevis 28, bet 37 procentu apmērā. Tiesa gan, ne vienmēr simtprocentīgi. (Sākotnēji no strādniekiem darba ņēmēja sociālā nodokļa daļu atskaita atsevišķā fondā. Ja konkrētajā mēnesī strādnieki ir slimojuši, no fonda izskaita slimības pabalsta daļu, kas apmaksājama darba devējam. Pārējā daļa tiek sadalīta un atdota strādniekiem atpakaļ.)Padomāts arī par citām strādājošo iespējām. Strādniecēm regulāri pieejami medmāsas pakalpojumi, iespējams veikt masāžu, sestdienā uz divām studām tiekot īrēti vairāki baseina celiņi. Firmas veikalā uz nomaksu iespējama rūpniecības preču iegāde. Vēl ne tik sen izsniegti arī nelieli bezprocentu kredīti. Rudenī, kad atsākas apkures maksājumi, tas esot īpaši aktuāli. Diemžēl sakarā ar būvdarbu turpināšanu un ražošanas vajadzībām šobrīd tas nenotiekot.
Vienus apmierina, citi aiziet
Uz jautājumu, kā pēc darba devēja domām strādnieki ir apmierināti ar darbu, O.Kurlands teica, ka tas ir tāpat kā citās vietās. Ir cilvēki, kam šis darbs tiešām patīk. Lielāka aizrautība novērota rotaļlietu izgatavotāju vidū.
Taču citas izejas viņiem neesot.
Tāpat kā firmu pirmsākumos arī šobrīd O.Kurlands neatkāpjas no domas par to, ka daudzi cilvēki tomēr negrib tā īsti strādāt.
Tie, kas grib strādāt, ir strādājuši agrāk, strādā arī šajos laikos. Un nebļaustās par bezdarbu. Es to neredzu. Bezdarbs ir tad, kad nevar dabūt pilnīgi nekādu darbu. Šodien daudzi vienkārši negrib strādāt, viņš saka. Kā apliecinājumu vārdiem O.Kurlands min faktu, ka divu cehu izbūve apturēta un jauni klienti netiekot ņemti tikai tāpēc, ka Jelgavā vairs neesot iespējams cehus nokomplektēt ar strādniekiem. Labas meitenes atnākot no amatu skolas. Bet no nodarbinātības dienesta mēģinājuma apmācīt šuvējas arodā bezdarbniekus (bez maksas piešķirot telpas un šujmašīnas) gaidītais efekts tā arī neesot. Sievietes atnākot, pamēģinot dienas trīs un ar atziņu, ka šeit jāstrādā cītīgi, aizejot prom.
Līdzšinējo kadru maiņa neesot liela. Tas iespējams arī tāpēc, ka direktors stingri pieturoties pie principa cilvēku, kas vienreiz no firmas aizgājis, atpakaļ vairs nepieņemt. Pa visu laiku šinī ziņā bijuši tikai trīs četri izņēmumi. Nelabprāt tiekot gaidīti arī, tā saucamie, staigātāji. Biežos darba mainītājus O.Kurlands neesot cienījis ne padomju laikos, ne šobrīd, būdams privātīpašnieks.
