Lai uzzinātu, kā klājas uzņēmējiem mūsu pilsētā un rajonā, par ko viņi raizējas un kas sagādā prieku, «Ziņas» sāk jaunu tikšanās ciklu ar dažādu nozaru pārstāvjiem.
Lai uzzinātu, kā klājas uzņēmējiem mūsu pilsētā un rajonā, par ko viņi raizējas un kas sagādā prieku, “Ziņas” sāk jaunu tikšanās ciklu ar dažādu nozaru pārstāvjiem. Šoreiz uz sarunu aicinājām būvniecības uzņēmuma “Uni San” valdes locekli un līdzīpašnieku Imantu Šnepu.
Uzņēmuma vadītājs pauž, ka celtniecība kļūst vairāk specializēta. “Uni San” veic visu, sākot ar standarta darbiem un beidzot ar specifiskiem virzieniem – ūdens, gāzes apgādi, tehnoloģisko iekārtu, gāzes katlumāju ierīkošanu, kanalizācijas pārsūknēšanas staciju būvi u.c. “Mūsu spektrs ir ļoti plašs.”
Uz vecajiem kadriem var paļauties
Par problēmām runājot, I.Šneps atzīst, ka par darba apjomu sūdzēties nevar. Toties kvalificēta darbaspēka pietrūkst. Pagaidām to nevar saukt par akūtu problēmu un tomēr. Strādājošo skaits uzņēmumā svārstās no 110 līdz 120. “Izbrīnu rada tas, ka jaunieši it kā nāk uz darbu, grib strādāt, bet jau pēc piecām sešām dienām atklājas, ka nevar sastrādāties. Tikko pieņemam, noformējam darba līgumus, pēc dažām dienām dokumentu kārtošana izrādās veltīga. Jaunieši ir bez izglītības, piesakās par palīgstrādniekiem. Nemācās vai negrib mācīties. Līdzīgi kā visā sabiedrībā – daļa ir ļoti gudri, bet daļa neko negrib darīt.”
Tādēļ uzņēmumā ir liels pensionāru īpatsvars – līdz 15 procentiem no strādājošo skaita. “Ja viņi nespēj nostrādāt pilnu dienu, strādā, cik veselība atļauj – četras vai sešas stundas. Toties zinu, ka viņu darbam ir rezultāts un kvalitāte.”
Uz jautājumu, vai no jaunajiem izdodas izaudzināt arī lietaskokus, I.Šneps atzīst, ka ik gadu uzņēmumā paliek viens divi no 40 – 50 jauniešiem, kas gada laikā iziet darbā pieņemšanas procedūru. Tas ir skumji. “Tāpēc cenšamies saglabāt vecos kadrus. Protams, kaut ko grib pārpirkt, kaut ko nākas zaudēt. Ir strādājošie, kas devušies uz Angliju, Īriju un citur, tomēr atgriezušies. Viens gan pagaidām Ziemeļīrijā palicis, bet neko darīt. Ir upuri, kas jānes.”
Būvmateriālu un apakšuzņēmēju problēmas
Būvniecības izmaksas aug jau otro gadu. Ir problēmas arī ar materiālu piegādi. Rūpnīcas nespēj apmierināt visu pieprasījumu. Trūkst kokmateriālu, fibo bloku, cementa, kaut gan uzņēmumam ir pastāvīgie piegādātāji. Problēmas, protams, tiek risinātas, tomēr tās pastāv.
Nākamā ir apakšuzņēmēju problēma. “Tā kā esam plaša profila uzņēmums ar specializāciju vairākās jomās, apakšuzņēmējus izmantojam maz. Tomēr ir objekti, kur paši netiekam galā. Labi kontakti ir ar elektrouzņēmumiem, noturīga sadarbība izveidojusies ar firmu “Rolmijs”, pret tās veikumu nav pretenziju. Bet citādi, ja nepieciešama iekārtu piegāde vai partneri attīrīšanas ietaišu būvēm, neiet viegli. Lai darbu veiktu operatīvi, divos trīs mēnešos, līgumu noslēgt gandrīz nav iespējams. Visi ir noslogoti, un tas darbu virzību sarežģī.”
Lietas, kas satrauc pasūtītājus
Pasūtītājiem nereti nākas saskarties ar problēmu, kad pēc konkursa rezultātu apstiprināšanas darbu veicēji prasa papildu ieguldījumus par dažādiem darbiem, kas atklājušies būvniecības laikā, un tādējādi lētākais piedāvājums ne vienmēr izrādās tāds. Tiesa, nav garantijas, ka arī cits konkursa dalībnieks nerīkotos līdzīgi. I.Šneps pauž, ka saskaņā ar nolikumiem konkursā nolīgtā summa atbilstoši specifikācijai ir nemainīga. Protams, citādi ir, ja pasūtītājs nomaina izvēlētos materiālus vai arī projektētājs kļūdījies. Gadās, ka projekts kādu laiku ieildzis un tajā iekļautos materiālus nomainījuši mūsdienīgāki un piemērotāki. Piemēram, Jelgavas slimnīcas operāciju blokā bija paredzēts sienu linolējums. “Uni San” ieteicis specifiskās “trespo” plāksnes. Iestādes vadība to izpratusi, un pilsētas slimnīcā šīs plāksnes ir noņemamas, lai vajadzības gadījumā piekļūtu aiz tām izvietotajām komunikācijām. “Pirms tam bijām strādājuši Stradiņa slimnīcā, tur likām nenoņemamas plāksnes.”
Visa līmeņa pasūtītājus visvairāk satrauc paviršā attieksme, brāķis, kad meistariem jāstāv klāt. “Ir tā, kā ir,” saka I.Šneps, uzsverot, ka konkurences ietekmē jāpalielina darba algas. “Konkurence nozarē ir nežēlīga. Ar Rīgu atalgojuma ziņā grūti sacensties. Tomēr kaut kā saprotamies. Tādu brāķu, ka jāsaķer galva, mums nav. Brigadiera statusā ir tā saucamie vecie kadri, kas pārējiem liek strādāt, kā pienākas.” Uzņēmuma vadītājs atzīst, ka līdz ar nozares ministrijas trūkumu daudz kas atstāts būvuzņēmēju ziņā, daudz atkarīgs no tā, cik godīga ir attieksme un cik korekta savstarpēja vienošanās.
Ar cilvēkiem jābūt kopā un jāpasaka paldies
Būvniecība ir nozare, kas uzkarsē valsts ekonomiku. Nupat radio izskanēja doma, ka valstij pagaidām būtu jāatsakās no lielajiem gaisa piļu projektiem, lai tautsaimniecība nepārkarstu. I.Šneps pret to neiebilst. “Mūsu apjoms nav desmitiem miljonu latu, un neesam galvenie spēlētāji tirgū. Bet, ja mazo vai vidējo uzņēmumu gada apgrozījumu rēķina līdz 2,1 miljonam latu, “Uni San” šo apjomu pārsniedz un pieder gandrīz vai pie lielajiem.”
Runājot par labajām lietām, I.Šneps norāda uz līgumsaistību izpildi, darbus uzņēmums veic savlaicīgi un pietiekami labā kvalitātē. Direktors stāsta, ka kolektīvs kopā pulcējas trīs reizes gadā. “Mums ir Jāņi un Ivani. Pirms Līgosvētkiem viņi saņem ozollapu vainagu un dāvanu. Dzeram alu, ēdam sieru un papriecājamies. Atzīmējam arī celtnieku dienu, tā nav oficiāla, bet augusta otrajā svētdienā sapulcējamies. Parasti to saistām ar kādu nozīmīgu notikumu kolektīva dzīvē – viena vai vairāku lielāku objektu nodošanu ekspluatācijā. Dažkārt svinēšanu pārceļam uz vēlāku laiku, bet saiets ir obligāts. Trešā kopā pulcēšanās ir pirms Ziemassvētkiem. Iepazīstinot ar gada rezultātiem, visiem pasaku paldies par paveikto, izsniedzam dāvanu kartes. Aizvadītā gada nogalē četriem labākajiem darba darītājiem pasniedzām ceļazīmes atpūtai Ēģiptē. Braucienā viņi dosies februārī.
