Daudziem radusies neizpratne par jaunā Darba likuma normām, kas skar svētku dienas un darba samaksu tajās.
Daudziem radusies neizpratne par jaunā Darba likuma normām, kas skar svētku dienas un darba samaksu tajās.
Labklājības ministrija pieļauj, ka neskaidrību cēlonis saistīts ar to, ka jautājums par darbu svētku dienās un to samaksu netiek skatīts kontekstā ar citiem Darba likuma pantiem un darba tiesību principiem. Ministrijas Sabiedrisko attiecību daļas speciāliste Rita Našeniece norāda, ka nepieciešams nošķirt divas lietas. Proti, samaksu par darbu svētku dienā un vidējās izpeļņas izmaksu gadījumos, kad darbinieks nestrādā attaisnojošu iemeslu dēļ.
Pirmajā gadījumā runa ir par situācijām, kad saskaņā ar Darba likumu (144. panta otro daļu) nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu. Šajā gadījumā darbinieku atļauts nodarbināt svētku dienā, piešķirot viņam atpūtu citā nedēļas dienā vai izmaksājot atbilstošu atlīdzību. To nosaka atbilstoši Darba likuma 68. pantam. Proti, darbinieks, kas strādā svētku dienā, saņem piemaksu – ne mazāku kā 100 procentu no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. Ja nolīgta akorda alga, darbinieks saņem piemaksu ne mazāku kā 100 procentu no akorddarba izcenojuma par padarītā darba daudzumu.
Otrajā gadījumā ir runa par situācijām, kad darbinieks nestrādā attaisnojošu iemeslu dēļ, bet viņam tiek izmaksāta vidējā izpeļņa. Pēc vispārīgā principa (tas noteikts Darba likuma 144. panta pirmajā daļā) darbinieki netiek nodarbināti likumā noteiktajās svētku dienās. Proti, šajās dienās darbs netiek veikts, bet darba devējam ir pienākums izmaksāt vidējo izpeļņu. Piemēram, ja svētku diena iekrīt pirmdienā, kurā normālos apstākļos darbs tiktu veikts, tad atbilstoši Darba likuma 73. pantam par šo dienu, kad darbinieks nestrādā, viņam tiek izmaksāta vidējā izpeļņa. Savukārt, ja svētku diena iekrīt, piemēram, svētdienā, kurā darbinieks parasti neveic savu darbu, tad Darba likuma 73. panta noteikumi netiek piemēroti.
Likuma mērķis, kā uzsver R.Našeniece, ir nodrošināt taisnīgus darba apstākļus darbiniekiem, nodrošinot situāciju, kad darbinieks, neveicot darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, nezaudē ienākumus, kurus viņš saņemtu, ja šādi apstākļi nebūtu iestājušies. Tā kā alga tiek maksāta par darbu (piemēram, svētdienā darbinieks konkrēto darbu neveic), viņam arī atlīdzība par šo dienu netiek maksāta.
Gadījumos, kad svētku diena iekrīt svētdienā, darba devējam par šo dienu vidējā izpeļņa nav jāizmaksā, jo arī normālos apstākļos par šo svētdienu netiktu maksāts. Tādējādi ažiotāža par darba algu svētku dienās, kas tiek svinētas tikai svētdienās (piemēram, Mātes diena), ir nepamatota.
