Pirms 40 gadiem
1980. gada 9. aprīlī
Ar pilnu atdevi
“– Ja atritinātu linu auduma baķi, kuru mūsu strādnieces apņēmušās noaust komunistiskās sestdienas talkas dienā, tad varētu noklāt attālumu no Jelgavas līdz Rīgai, – ar šādu salīdzinājumu savu stāstījumu par kolektīva gatavošanos “sarkanajai sestdienai” sāka ražošanas apvienības “Latvijas lini” aušanas ceha priekšniece Natālija Fenčenko. – Mēs esam apņēmušies šajā dienā izlaist gandrīz 40000 metru audumu. (..) Tekstilnieki nolēmuši sasniegt visaugstāko darba ražīgumu un izlaist tikai teicamas kvalitātes produkciju. To var apliecināt katrs.
Aušanas ceha meistara palīgs Auseklis Ķuzis nav no runīgajiem. Nav viņa dabā dot skaļus solījumus. Taču kolektīvā zina: šis jau sirmais vīrs ar vārdiem nemētājas, viss viņam pamatīgi pārdomāts un aprēķināts. Un, ja A.Ķuzis saka, ka sestdienas talkā viņa brigāde izlaidīs vairākus simtus metru virs dienas uzdevuma, tad varam būt pārliecināti, ka tā arī būs.
Ievērojami pārsniegt maiņas normu nolēmusi arī spolētāja Lidija Ivanova. Arī par viņas panākumiem varam nešaubīties – pirmrindniece strādā uzņēmumā jau 30 gadu, ir īsta sava amata meistare,” tuvojoties 19. aprīļa sestdienas talkai, raksta “Darba Uzvara”.Uz Maskavu
“Šovakar uz mūsu Dzimtenes galvaspilsētu Maskavu izbrauc masu uzveduma “Ļeņins un latviešu sarkanie strēlnieki” dalībnieki – Ā.Alunāna Jelgavas Tautas teātra aktieri un Tautas kolektīvs pūtēju orķestris “Jelgava”.
(..) jelgavnieki tiksies ar padomju kosmonautiem Zvaigžņu pilsētiņā, uz ierakstiem viņus uzaicinājusi Centrālā televīzija, un noslēgumā krāšņais uzvedums stāsies žūrijas un daudzo skatītāju priekšā PSRS TSSI padomju kultūras paviljonā.
Cerams, ka maskaviešiem būs interesanti dzirdēt A.Čaka, I.Ziedoņa, V.Rūjas un citu latviešu padomju dzejnieku vārsmas atdzejojumā krievu valodā, klausīties Alfrēda Kalniņa, Imanta Kalniņa, Jāņa Ozoliņa melodijas un latviešu tautas dziesmas, skatīties latviešu tautas dejas un it sevišķi sižetisko risinājumu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kura pamatā ir Latviešu sarkano strēlnieku muzeja materiāli.”
Pēc veterānu parauga
– Sakaru mezglā un Preses apvienības aģentūrā gandrīz 70 procentu strādātāju ir sievietes, – stāsta DOSAAF pilsētas komitejas priekšsēdētājs Staņislavs Bessarabovs. – Un tomēr DOSAAF pirmorganizācija ir viena no labākajām. Šeit labi strādā šaušanas sekcija. Regulāri notiek nodarbības šaušanā ar mazkalibra ieročiem un pistolēm. 90,8 procenti strādātāju ir dosafieši. Bet pirmrindas kolektīvs cenšas, lai DOSAAF rindās būtu visi kolektīva biedri. Loterijas biļešu izplatīšanas plāns vienmēr tiek pārsniegts. (..)
Lielu darbu organizācijā veic, gatavojoties 35. gadskārtai kopš uzvaras pār vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Kauju slavas vakari, tikšanās ar Lielā Tēvijas kara veterāniem – tas nebūt nav pilnīgs pasākumu uzskaitījums. (..) Izveidoti arī radio, telefonistu un telegrāfistu pulciņi. Komjaunietei telefonistei M.Graudiņai un telegrāfa iecirkņa priekšniekam N.Ivaščenko uzticēts gādāt par sakariem Maskavas Olimpiādē.”
Bērnu dēļ
“Ziemas bargums vēl nebija atkāpies, bet malka jau izbeidzās. (..) bez malkas krāsni neiekursi, bet man mazi bērni. Kas notiks, ja pats no aukstuma saslimšu? Kas par mazuļiem gādās?
(..) Zāģis ir, un arī izpalīdzīgs draugs pieteicās nākt talkā. Gribējām ķerties zāģim klāt, bet tad ieraudzījām, kā šis savus metāla zobus novakara saulē mirdzina. Dūša uzreiz papēžos. Zobi vēl trakāki nekā haizivij. Tāds jau neskatīsies, pagale priekšā vai roka, būs vienā rāvienā pušu, bet man taču bērni.
Ar draugu apsvērām, ka ar diviem “niknajiem” vajadzētu pietikt, lai dūšu kaut drusku augstāk par papēžiem uzdabūtu. Kamēr to litru pieveicām, ārā jau tumšs, man kājas iet ģenģeriski, gar acīm miglojas.
(..) Vienojāmies no paša rīta skaidrā prātā saraut.
Jā, ko gan dzērumā cilvēks nesarunā. Kas tad no rīta par raušanu, ja rokas trīc kā dažbrīd attēls televizora ekrānā, bet galvā it kā kāds ar ēveli ēvelētu. Vai tāds tīšu prātu skriesi uz zāģa zobiem nāvi meklēt. Bērni taču!
Pusstops pa diviem izčūkstēja kā uz pirts akmeņiem. Tā kā normālāk viss sāka rādīties. Bet, kad uz tiem zāģa zobiem paskatījos, rožainās ilūzijas pagaisa.
Nē, nē, kamēr dūša nav kā miets, tikmēr pie zāģa nav ko ķerties. Pie nākamajiem diviem pusstopiem nedaudz aizsēdējāmies. (..)
Kad pārradās sieva, uzreiz sapratu, ka viņa ar kaut ko nav mierā. Knapi ienākusi istabā, sāka apmetāt mani ar kaut kādiem neciliem saukļiem un izkliegt tādus kā lozungus. Nekas cits neatlika, kā kārtējo reizi noskaidrot jautājumu par ģimenes galvas tiesībām un pārējo ģimenes locekļu pienākumiem. Aizrāvies ar savu “izskaidrošanas” darbu, tā īsti nepamanīju, ka arī draugs turpat apkārt grīļojas. Atvēzējos un kā vilku… tā drauga žoklis pušu gan. (..) Draugu aizveda uz slimnīcu, bet man sākās ērkšķiem klātais ceļš tiesas nama virzienā. (..)
Sapņos jau sāka tādi augsti mūra žogi rādīties, bet no darba vietas labu vārdu aizlika, un tomēr bērnu dēļ arī…” par tiesājamā liecību ironizē laikraksts.
