Pirms 40 gadiem
1980. gada 2. jūnijā
Pēc svētkiem atnāks darbdienas
“Tik daudz prieka, jaunības, sapņu un ziedu vienkopus, šķiet, var būt tikai vidusskolas izlaidumā. Piektdien, 27. jūnijā, šī svētku diena pienāca arī Jelgavas 2. vidusskolā. (..)
Skolu beidza arī 27 specializētās Eduarda Rudzīša matemātikas klases audzēkņi. Šī klase atšķīrās ar patstāvību un labajām sekmēm. Klasē vidējā atzīme ir 4,16. Augstākā vidējā atzīme skolā ir šīs klases skolniecei Ingai Lazdiņai – 4,85. (..) Vairāki skolēni mācības vēlas turpināt tieši LVU Fizikas un matemātikas fakultātē. Piemēram, Indra Geidāne, Kārlis Kūriņš, Arnis Grants, Guntis Rullis. (..)– Šie fakti pierāda tikai to, ka specializētās klases ir tas ceļš, pa kuru būtu jāiet vidusskolām, – saka skolas direktore Rasma Cunska, augstu novērtēdama 11.m klases darbu.
Ar atbildīgu attieksmi pret mācībām tika raksturota arī 11.b klase. Šīs klases skolnieks Ivars Žagars bija skolēnu komitejas disciplīnassektora vadītājs. Varbūt tas saistīts ar nākamās mācību iestādes izvēli – LVU Juridisko fakultāti. Iveta Biteniece bijusi aktīva angļu valodas olimpiāžu dalībniece. Cerams, ka šīs papildu zināšanas pārbaudes būs devušas krietnu rūdījumu, lai varētu izturēt iestājeksāmenus LVU Svešvalodu fakultātē. (..)
11.a klasi (audzinātāja Biruta Kalniņa) šogad beidz pirmais skolēnu komitejas priekšsēdētājs Ēriks Ziemelis. Viņš nolēmis LLA apgūt celtnieka profesiju. Šeit jāmin, ka no visiem absolventiem apmēram 30 cer iekļūt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu skaitā.”
Ko dara bērni brīvajā laikā?
“Jautājums par to, ko bērni dara savā brīvajā laikā, ir loti aktuāls. Īpaši par to jārunā vasaras un pārējos brīvlaikos. Protams, daļa skolēnu pavadīs laiku pionieru nometnēs, tūrisma pārgājienos. Bet visi tajos nevarēs piedalīties, turklāt šie pasākumi nebūs visai vasarai.
Traumas, kas atgadās bērniem organizētos kolektīvos, ir daudzkārt retākas un vieglākas nekā nelaimes gadījumi, kas notiek ar bērniem, kad viņi atstāti vieni paši. Piemēram, namu pagalmos bieži vien redzam, ka zēni savām “kara” spēlēm izlieto kokus, šauj ar bultām vai “kaķenēm”. Vecākie bērni dara pāri mazākajiem. Un līdzās nav neviena, kas varētu pārtraukt šīs bīstamās spēles, ņirgāšanos par vājākajiem. Par nožēlu mēdz būt arī tā, ka turpat sēž māmiņa vai vecmāmiņa, bet ar bērnu notiek nelaime, jo sievietes, aizņemtas ar pagalma jaunumu apspriešanu, neredz, ko dara bērni.
Sadzīves traumu analīze rāda, ka nelaimes gadījumi, kas atgadās ar bērniem vasarā, nereti viņus padara par invalīdiem uz visu mūžu. Pa lielākajai daļai tas paliek uz vecāku sirdsapziņas.”
Ceļa sācēji
“Kad Sidrabenes ciemā pārbūvēja Renceļu mājas (tur toreiz atradās bijušā kolhoza “Jaunā dzīve” kantoris), būvbrigādes vīri vienā mājas sienā atrada noslēptu vecu pistoli un trīs “Cīņas” numurus. Nodzeltējušās, vietām gandrīz satrunējušās avīzes tur bija nogulējušas vairāk nekā 40 gadu. To slejās varēja lasīt par padomju varas pirmajiem soļiem Latvijā 1919. gadā. (..)
Atradums vēlreiz apstiprina, ka šī puse bijusi revolucionāra, īpaši Garozas pagasts. Un tas arī saprotams, jo šajā pusē gandrīzvisa zeme piederēja bagātniekiem. (..) Līdzīga aina bija Salgales pagastā. (..)
Pirmo revolucionāru aizsākto cīņas ceļu turpināja citi. 1941. gada 13. oktobrī Jelgavas nomalē aiz tagadējiem Meža kapiem fašisti un viņu roklaižas nošāva simtiem padomju aktīvistu. Nošāva arī Garozas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Albertu Zandavu. Sieva palika viena ar mazo dēliņu. Pirms noslepkavošanas vīrs paguva viņai iedot pagasta izpildkomitejas karogu. Drosmīgā sieviete to glabāja līdz pat kara beigām. Tad karogu atdeva jaunajam pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājam Antonam Brenčam. Šo cilvēku viņa pazina kopš jaunības dienām. Kopā pie budžiem bija kalpots. Biedri aicināja Emīliju Zandavu turpināt to ceļu, kuru gājis viņas vīrs.
Tā Emīlija sāka strādāt par desmita pilnvaroto: bija kā saiknīte starp Garozas pagasta izpildkomiteju un viensētām. Vēlāk viņu ievēlēja par deputāti un uzticēja vadīt Līču ciema padomes izpildkomiteju šajā pagastā. Ko nozīmēja vadīt ciemu, kurā daudzu māju vietā bija palikušas tikai krāsmatas, to nav grūti iedomāties. Cilvēki mitinājās pat pagrabos. Bet mežā siroja šajā pusē pazīstamā Freimaņa banda.
1945. gada rudenī bandīti sašāva Antonu Brenču. Viņa vietā stājās Emīlija Zandava. Par bailēm nebija laika domāt. Vajadzēja organizēt meža darbus, pēc tam sēju, apkūlības. (..) Bet šī nelielā auguma sieviete ar savu enerģiju un drosmi nebija pa prātam tumšajiem spēkiem. Kādu vakaru, kad viņa nogurusi atgriezās no darba, gandrīz pie pašas mājas atskanēja sprādziens. Viņai aizdegās drānas, apsvila rokas un mati. Bet liktenis bija labvēlīgs. Viņa palika dzīva, šodien palīdz audzināt mazdēlus Jāni un Andri. Un reizē ar republikas ievērojamo jubileju svinēs savu 72. dzimšanas dienu.”
