Pirms 40 gadiem
1980. gada 24. septembrī
Rāda sliktu piemēru
“Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Jelgavas rajona nodaļas padomes prezidija sēdē apsprieda, kā dabas aizsardzības likumus ievēro Ausmas ciemā.
Galvenā vaininiece dabas aizsardzības noteikumu neievērošanā ciemā ir Vilces pienotava. (..) pienotava piesārņo augsni ar naftas produktiem, neattīrītie notekūdeņi ieplūst novadgrāvī. Arī teritorija ir nesakopta. Visapkārt kuplo nezāles, sadzīves atkritumus sadedzina turpat pagalmā. Šādi apstākļi radušies tāpēc, ka no Jelgavas piena kombināta vadītāju puses nav nekādas kontroles. (..)
Daudzus pārkāpumus dabas aizsardzībā pieļauj padomju saimniecībā “Vilce”. Ciematā nedarbojas attīrīšanas ietaises. Ūdeņi no sūkņu mājas pamatiem izplūst virszemē, pārpludina skolas parku un tālāk plūst uz rajona nozīmes aizsargājamo objektu – Vilces gravu. Ekspluatācijas noteikumiem neatbilst arī vairākas artēziskās akas saimniecībā. Iet bojā tuvējā meža jaunaudze. Iemesls tam – pārliekais mitrums, ko veicina ceļu neiztīrītās caurtekas.”
Kā mūs sagaida veikali
Veikalā visbiežāk iegriežamies pirms darba rīta stundā, dažkārt – pusdienlaikā un pēc darba, mājup ejot. Ja viss rit gludi un vajadzīgo preci dabūjam ātri, nekāda apkārtskatīšanās neiznāk. Ja vajadzīgās mantas nav, nopukojamies par sliktu apgādi un arī ātri aizveram veikala durvis. Bet ja nu esam ienākuši veikalā palūkot, kas jauns, vai pastāvēt rindā pēc kādas retāk dabūjamas preces, tad skatiens klīst apkārt pa tirdzniecības zāli un ierauga tur visu, kas skaists un pievilcīgs, kas rūpīgām rokām darināts, lai cilvēkiem te iepirkties būtu ērti un patīkami. Taču tādās reizēs (un ne tikai tādās vien) ieraugām arī daudz ko nepatīkamu, kas duras kā dadzis acī. (..)
Vai veikals var kalpot par sabiedrības estētiskās audzināšanas līdzekli? Daudziem šāds jautājums liksies dīvains, jo ir taču nostabilizējies uzskats, ka veikalam jāpilda pavisam citas preču realizācijas funkcijas. Bet vai tikai?
(..) Šodien vairs nav svarīgi tikai, ko un par kādu cenu nopirkt, bet svarīgi arī, kādos apstākļos nopirkt. Nesen gadījās būt Minskā, Maskavas šosejas jaunajā dzīvojamajā masīvā. Tur, piemēram, trauku un saimniecības preču veikalā iegājis, nemaz nevari neievērot veikala lielisko interjeru, preču lietpratīgo un gaumīgo izvietojumu, laipno apkalpošanu. Nav šaubu, ka iepirkšanās šādā augstas tirdzniecības kultūras iestādē dod daudz ko vairāk nekā tikai prieku par nupat iegādāto mantu. Vai vēl jāpierāda veikala loma estētiskajā audzināšanā?”
Ābolu kari
“… Dārzā ieraudzījām divus vīriešus ar ābolu maisiem. Izgājām uz šosejas, sākām gaidīt. No dārza iznāca vēl četri vīrieši, arī ar pilniem maisiem. Uzrādījām kārtības sargu apliecības un likām atdot ābolus. Viņi atteicās to darīt un izlamāja mūs necenzētiem vārdiem. Zagļi no notikuma vietas mikroautobusā (..) aizbēga Elejas virzienā. Pirms Mazelejas automašīna iegriezās lauksaimniecības aviācijas pacelšanās laukumā un apstājās. Apturējām dažas garāmbraucošās automašīnas. Palūdzām, lai šoferi nāk mums līdzi par lieciniekiem. Piegājām pie mikroautobusa un prasījām tā vadītājam dokumentus. Šoferis atbildēja, ka viņam tādu neesot, un visa grupa sāka rupji lamāties. Pēc īsa brīža vārdi tika pastiprināti ar darbiem…” paskaidrojumā raksta kārtības sargi.
“Notikuma noslēgumā tika izrauta no kabatas un saplēsta tautas brīvprātīgā kārtības sarga apliecība. Ābolus aizveda, bet kārtības sargi ieguva ceļazīmi (..). (..) Ceļazīmē glīts, ar parakstu apstiprināts ieraksts par to, ka pl. 17 automašīna atgriezusies garāžā. Šoreiz gan tas liekas visai panaivs, jo 16.30 tieši minētā automašīna ar pasažieriem atradās pie LLA mācību un pētījumu saimniecības “Jelgava” augļu dārza.”
