Pirms 40 gadiem
1980. gada 10. oktobrī
Likts pamats kolektīvam
“LLA Veterinārās fakultātes pirmā kursa studentu lauksaimniecības vienība septembrī strādāja kolhozā «Draudzība». (..) Vienība visvairāk strādāja kartupeļu novākšanā, sistemātiski pārsniedzot darba uzdevumu. Salmu novākšanas norma tika pārsniegta par 60 procentiem, bet graudu apstrādē plānotais darba apjoms veikts ar 50 procentu uzviju.
Vienības 25 studenti un pasniedzējs jau pašās pirmajās dienās nodibināja ciešu kontaktu ar kolhoza komjaunatnes organizāciju. (..) tika noorganizēts atpūtas vakars pie ugunskura kopīgi ar kolhoza komjauniešiem. Notika arī vairāki sarīkojumi ar citām studentu vienībām. Katrs pastāstīja par to, kas paveikts, notika domu apmaiņa par sabiedriskā darba un atpūtas organizēšanu, vērtēja priekšnesumus. Vienībā noorganizēja turnīru galda tenisā, novusā, šahā un dambretē. Arī volejbola laukums tika ierīkots pašu rokām.
(..) Katram vienības loceklim bija jāveic kāds sabiedriskais pienākums. Regulāri notika politpārrunas par aktuālākajiem jautājumiem mūsu valstī un pasaulē. Labs organizators un palīgs darbā bija sienas avīze “Kentaurs” un ekspresziņu informācijas lapa “Kentauriņš”.” Skolas un šefi
“Tagad atkal mācības rit pilnā sparā, un varam novērtēt, kas tad labs paveikts, šim darba cēlienam gatavojoties, jo, sekojot ikgadējai tradīcijai, apkopoti skolu sociālistiskās sacensības rezultāti.
(..) Uzvarētāju godā – 1. vidusskola un tās šefi ražošanas apvienība “Latvijas konservi”. Astoņgadīgo skolu grupā – 1. internātskola, ko aprūpē mikroautobusu rūpnīca RAF, bet bērnudārzu vidū – 4. pirmsskolas iestāde, par kuru gādā taras remonta un koktirdzniecības uzņēmums. Uzņēmumu pakļautībā esošo pirmsskolas bērnu iestāžu grupā vislabākais izrādījās mašīnbūves rūpnīcas bērnudārzs.
Līdzās jau minētajām varētu nosaukt vēl virkni skolu un to šefības organizāciju, kuru kolektīvi, gatavojoties jaunajam mācību gadam, raženi strādājuši, palīdzējuši gan ar materiāliem, gan finansējuši daļu remontdarbu.
(..) Mikroautobusu rūpnīca RAF 1. sanatorijas tipa internātskolā, piemēram, ar saviem celtniecības materiāliem un darba spēku veica ēdināšanas bloka rekonstrukciju, izlietojot šim nolūkam 30 tūkstošus rubļu. Tas ir jauns paraugs šefības darbam mūsu pilsētā. To pašu var teikt par lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas kolektīvu, kurš arī tieši tā saprot šefu pienākumus un nežēloja 18 tūkstošus rubļu 2. vidusskolas siltumapgādes ietaišu būvei.”
Ja grāmatu saulē ceļ
“Kad 1975. gada 25. februārī Rita Indrikova sākusi, grāmatu bijis nedaudz pāri 5000. Tagad fondā esot ap 8000. Un tas arī visai nosacīti, jo centralizētā sistēma dod iespēju saņemt grāmatas pēc pieprasījuma no citām bibliotēkām. (..) Lasītāju skaits kopš 1975. gada pieaudzis par 70 cilvēkiem, bet apmeklējumu tagad ir apmēram par tūkstoti vairāk nekā toreiz. Rekordu, izrādās, uzstāda literatūras izsniegums. Ritas pirmajā darbības gadā tas bijis nedaudz pāri četriem tūkstošiem, bet 1979. gada beigās pārsniedzis desmit tūkstošu robežu.
Šie skaitļi ir pierādījums tam labajam darbam, kuru pati darītāja diezin ko negrib gaismā celt. Atturības iemesls, visdrīzāk ticams, slēpjas pašas raksturā, bet var gadīties arī, ka kāds vieglprātis kādreiz apšaubījis bibliotekāres darba nozīmi. Tad nu tādam gan jāpasaka: lai kā laikmets veicina prasību pēc grāmatas un arī piedāvājumu, noteicošais vienmēr būs cilvēks. Nav šaubu, ka tagadējās telpās ir daudz ērtāk un mājīgāk nekā prom no centra «Kazākos», kur bibliotēka atradās agrāk. Bet arī šai vecajā ēkā, kurā kādreiz atradusies Lielvircavas pirmā skola, mitrums nodara grāmatām pāri. Laiku pa laikam tās ir jāžāvē. Un tas atkal prasa darbu.”
