Pirms 40 gadiem
1980. gada 23. decembrī
Bagātināšanās
“Mūs uzaicināja tikties ar muzeja apmeklētājiem. Izmantojot ekspozīcijas, te maksimāli cenšas izglītot apmeklētājus. Tādēļ vispirms mums bija jānolasa lekcijas un jāsniedz konsultācijas par savu meistaru darbu PSRS Valsts tautu etnogrāfijas un Krievu mākslas muzeju darbiniekiem. Līdzīgi tas bija arī 1975. gadā, kad “Atspole” pirmo reizi viesojās Ļeņingradā. (..) Ļoti silti kļuva ap sirdi, redzot, ka tik cienījamā mākslas un kultūras tradīciju centrā cilvēki atceras gan mūsu sejas, gan mūsu darbus,” par Tautas lietišķās mākslas studijas “Atspole” darbu izstādi PSRS Valsts tautu etnogrāfijas muzejā Ļeņingradā stāsta tās vadītāja Ilga Madre.
“Lekcijas lasījām arī muzeja apmeklētājiem. (..) Tā kā klausītāju pieplūdums bija necerēti liels, darbojāmies grupās pēc plūsmas metodes. Lektors ar katru grupu strādāja pusotras stundas. (..) Ļoti cītīgi izstādi apmeklēja tautas mākslai tuvo divu augstāko mācību iestāžu – S.Kirova Tekstilrūpniecības un vieglās rūpniecības institūta un V.Muhinas Augstākās mākslas skolas studenti un pasniedzēji. Viņi zīmēja un pierakstīja rakstus, darinājuma tehniku, krāsu salikumu, gan arī visu ekspozīciju kopumā. Nāca arī citu augstskolu studenti – matemātiķi, ģeologi, biologi, samērā daudzi vecāko klašu skolēni. Ļeņingradā vērojām lielāku jaunatnes interesi par lietišķo mākslu, nekā tas ir pie mums.
Klausītāju un izstādes apmeklētāju vidū bija samērā daudz vīriešu. Viņus galvenokārt interesēja mezglojumu tehnika. Caurmērā ar izstādi iepazinās ap 2000 apmeklētāju dienā. Noklausījušies, piemēram, sestdien lekciju, cilvēki svētdien nāca pie mums ar saviem darinājumiem, lūdza individuālas konsultācijas.
(..) Bez tam mūsu rīcībā ļeņingradieši bita nodevuši loti skaistu, varētu pat teikt, greznu zāli. Veidojot izstādi, centāmies panākt labu pārskatāmību, plašuma iespaidu. Mūsu pamatideja bija parādīt tautas mākslu ne tikai hronoloģiskajā attīstībā, bet gan tās galveno tradīciju pārmantojamībā un radošajā pielietojamībā. Tāpēc atsevišķi grupējām tautas tērpus, mūsdienu apģērbu un audumu ansambļus interjeriem. Telpas īpašais greznums izstādes noformētājiem radīja arī savas grūtības. Vajadzēja gan pūļu, gan izdomas, lai zāles bareljefi un marmora kolonnas neizjauktu kopiespaidu.”
Bet sirdsbalss neierunājās
“Svētdienas rītā ap pulksten pusvienpadsmitiem novēroju šādu ainu. Jāņa ielas un Puškina prospekta krustojumā dziļo bedri automašīnu vadītāji apbrauca pa labo pusi. Autoinspektors katru desmito vai piecpadsmito braucēju aizturēja un brīdinājuma talonā izknieba caurumu. Citu norīkoja uz svētdienas skolu. Pārējos laida garām pat bez brīdināšanas. Tāpat pa labo pusi bedrei brauca apkārt satiksmes autobusi, autoinspektors nemaz nelikās tos manām. (..)
Vēlāk nācu uz veikalu un redzēju, ka inspektora vairs nav, bet mašīnas visas apbrauc bedri pa labo pusi.
Un tā nu domāju – vai tad autoinspektoram bija izdevies ieviest kārtību šajā vietā? Vai tikai tāpat modes pēc viņš tur stāvēja…” jautā laikraksta lasītājs.
“Pārbaudot faktus, noskaidrojām, ka autoinspektors rīkojies savas kompetences robežās,” atbild laikraksts. “(..) Viņš acīmredzot vadījies no ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēja izturēšanās attiecīgajā momentā. Aprakstītajā situācijā viņš, protams, nevarēja nodarboties ar visiem vainīgajiem. Līdz ar to vairums no viņiem aizbrauca, nesaņēmuši pat aizrādījumu.
(..) Traģikomiskā situācija ielu krustojumā bija līdz nejēdzībai primitīva un reizē biedējoša – vienā pusē bedre, otrā – autoinspektors. Ja drāzīsies iekšā bedrē, risks sadauzīt automašīnu. Ja to nedarīsi – strauji savu kvalitāti zaudēs autovadītāja apliecība. Trešā iespēja liegta, bet uz priekšu jātiek. Tātad jābūt gatavam saņemt belzienu…
Autoinspektora viedoklis nepārprotami izpaudās viņa rīcībā: ieraudzīt, apturēt, sodīt. Tikai, ja ierunātos amatpersonas sirdsbalss, viņš rīkotos pavisam citādi. Vajadzēja izvēlēties citu stāvēšanas vietu. Proti, viņam vajadzēja nostāties pirms bedres (tagad tā jau aizbērta) un regulēt satiksmi. Un dienesta pienākums būtu izpildīts godam.”
“Spodrības” aerosoli
Dobeles rūpnīca “Spodrība” nosūtījusi tirdzniecības uzņēmumiem vairākas eksperimentālas parfimērijas izstrādājumu partijas. To vidū ir dezodorants un dažādi losjoni. Šīs preces iepildītas parastajos aerosolu baloniņos, tomēr principiāli atšķiras no agrākajām. Freona vietā baloniņos izmantoti šķīdumi, ko sauc par bezpropelentajiem aerosoliem. (..)
Dobeles rūpnīca atjauninās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kad būs pabeigta rekonstrukcija, uzņēmums līdz 1985. gadam spēs saražot līdz 20 miljoniem visdažādāko bezpropelento aerosolu. (..) Bez tam rūpnīca specializēsies jaunāko putojošo mazgāšanas līdzekļu ražošanā. Pagaidām to stipri trūkst.”
