1981. gada 21. janvārī
Augstskolas jaunceltnes
“Ar patīkamām rūpēm vienpadsmitā piecgade sākusies Lauksaimniecības akadēmijas visjaunākajam kolektīvam – Lauku celtniecības fakultātes studentiem un pasniedzējiem. Jelgavā, Tērvetes ielā, nodots ekspluatācijā jauns četrstāvu mācību korpuss. Nākamie celtnieki “iemēģina” gaišās, mājīgās auditorijas, kabinetus un laboratorijas, plašo sporta un aktu zāli. Tajā ar hidraulisku ierīču palīdzību var ātri mainīt interjeru – “iekārtot” estrādi koncertiem vai laukumu volejbola un basketbola treniņiem.(..) Vienā no pilsētas centrālajām maģistrālēm – Puškina prospektā (tagad Akadēmijas iela – red.) – tuvojas nobeigumam Hidromeliorācijas un zemes ierīcības fakultātes ēkas celtniecība. Kompleksā būs divi korpusi un konferenču zāle. Studenti saņems jaunas auditorijas un laboratorijas, kas iekārtotas pēc tehnikas pēdējā vārda, kā arī ērtas darbnīcas praktiskajām nodarbībām un zinātniskiem eksperimentiem.Mācību pilsētiņa tiek celta arī transporta speciālistiem. Tajā būs garāžas, mašīnu tehniskās apkopes punkts un speciāls laukums praktiskajām autobraukšanas nodarbībām. Būvē arī mācību korpusu un telpas autoparka tehniskajiem dienestiem.– Vienpadsmitajā piecgadē augstskolas jaunceltnes pacelsies daudzos Jelgavas kvartālos, – pastāstīja akadēmijas prorektors administratīvajā un saimnieciskajā darbā J.Krūklītis. (..) J.Krūklītis aicina “ielūkoties” neparastā ēkā, kuras projektu patlaban izstrādā Latvijas valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūta speciālisti. Tas ir Zooinženieru fakultātes jaunā mācību un ražošanas korpusa makets. Tā manēža, citiem vārdiem sakot, liels un moderns lopkopības komplekss, vien aizņems vairāk nekā tūkstoti kvadrātmetru, šī ferma auditorija būs apgādāta ar ļaunāko tehniku, un viss mācību process būs maksimāli tuvināts kolhozu un padomju saimniecību ražošanas apstākļiem.”
Gribi – pērc, gribi – nepērc!
“Pagājušā gada beigās gribēju nopirkt jaunu televizoru. Apbraukāju vairākus pilsētas veikalus. Televizori patiešām stāvēja plauktos, tikai pārdevēji tos neieteica iegādāties. Visiem esot defekti. Kad vaicāju, kāpēc tādus tur veikalā, man paskaidroja, ka vainīgi esot ražotāji, kuri tik daudz brāķa atsūtījuši.(..) Mēs, pircēji, saprotam, ka tirdzniecības uzņēmumam jābūt tai pēdējai kontroles barjerai, kas sliktu ražojumu brāķdarim sūta atpakaļ, nevis novieto veikalā. Kāpēc gaidīt, kamēr pircēji izbrāķē preci?Toreiz izdevās televizoru nopirkt kādā kaimiņu rajona veikalā. Taču arī tur acīmredzot plauktos bija sarindots brāķis. Pēc mēneša jaunais aparāts vairs nekā nerādīja. (..) Noteiktajā dienā mājās remontētāju gaidīju līdz pusdienlaikam. Tad steidzos uz darbu, tur taisnojos inženierim par nokavētajām stundām un klusībā domāju, ja nu gadās, ka sabojātos arī ledusskapis, putekļu sūcējs un vēl citas lietas. Cik tad stundu iznāktu nokavēt. Laukos tā diezgan izplatīta parādība. Tāpēc šajā piecgadē lietderīgi būtu būtiski izmainīt pakalpojumu sniegšanas kārtību lauku iedzīvotājiem. Tā, lai darbu kavēt nevajadzētu.”
Iekurt pavarda uguni
“(..) mūsu sirmajā Jelgavā ir vēl diezgan daudz vecu māju, kurās pa lielākai daļai dzīvo arī veci cilvēki. Viņi par jelgavniekiem piedzimuši vai arī kļuvuši tad, kad bija visgrūtāk, kad pilsētu vajadzēja atjaunot no drupām un krāsmatām. (..)ledomāsimies vecu pilnīgi vientuļu cilvēku, kuram pavards ir vienīgais siltuma devējs tiešā un pārnestā nozīmē. Ja tas nav kārtībā, viņš nevar pat maltīti sev pagatavot. Un cilvēks griežas pēc palīdzības pirmām kārtām dzīvokļu ekspluatācijas rajonā vai namu pārvaldē, vai arī ciema padomes izpildkomitejā. Bet tur cilvēku uzklausa, sola palīdzēt un… aizmirst. Beidzot, pēc ilgas gaidīšanas un ciešanām, viņš raksta vēstuli redakcijai.Aizvadītā gada oktobrī tādu vēstuli avīzei atsūtīja Lielā Tēvijas kara veterāns (..). Šo sūdzību nosūtījām dzīvokļu saimniecības ražošanas pārvaldei ar lūgumu pārbaudīt un palīdzēt vecajam cilvēkam. Visai drīz saņēmām atbildi, ka darbs tiks veikts līdz gada beigām. Decembrī apciemoju kara veterānu, lai pārliecinātos, vai saņemta gaidītā palīdzība. Viņš aicināja mani virtuvē un teica: “Lūk, viss kārtībā. Vāru pusdienas. Paldies, meit! Es pusotra gada gaidīju šo brīdi…” (..)Par nedienām ar plīti sūdzējās arī “Latvijas keramikas” darba veterāne, otrās grupas invalīde (..) no Dobeles šosejas 14. (..) Viņa dzīvokļu ekspluatācijas rajonu sākusi lūgt jau vasarā. Novembrī vēl gaidītā palīdzība nebija saņemta.Kad veco cilvēku apmeklēju mājās, jau pēc kodīgajiem dūmiem nekļūdīgi atradu meklēto dzīvokli mājas trešajā stāvā. Virtuves durvis bija atvērtas līdz galam vaļā (decembra salā), pa tām vēlās ārā zili dūmi, bet sieviete, apsējusi vilnas lakatiņu, un mēteli mugurā, gatavoja sev pusdienas. Pašlaik arī šī lieta nokārtota, darba veterānes mazajā istabiņā ienācis siltums.”
