Pirms 40 gadiem
1977. gada 24. augustā
Jelgavas darbaļaužu uzvara
“Lieliskā noskaņojumā no Pērnavas atgriezās partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra I.Aizsilnieka vadītā jelgavnieku delegācija, kurai bija uzdots piedalīties Jelgavas, Pērnavas un Šauļu darbaļaužu sociālistiskās sacensības rezultātu apkopošanā. Jelgavnieki atgriezās ar ceļojošo Sarkano karogu. Šī uzvara, kura izcīnīta pēc ilgāka pārtraukuma, ir divkārt patīkama, jo pārliecinoši pierāda, ka pagaidām jelgavnieki labāk par saviem partneriem pilda jubilejas gada sociālistiskās saistības. Sevišķi lielu ieguldījumu uzvarā deva transporta un sakaru darbinieki. Mūsu delegācija apmeklēja Pērnavas kokapstrādes kombinātu “Vijsnurk” (“Piecstūrainā zvaigzne”), apskatīja pilsētas ievērojamākās vietas un iepazinās ar Pērnavas darbaļaužu pirmrindas pieredzi,” lepojas “Darba Uzvara”, un pirmās lapas ziņu papildina fotogrāfija, kurā sarunājas delegāciju vadītāji – Šauļu, Pērnavas un Jelgavas partijas komiteju sekretāri I.Lukausks, A.Tammeorga un I.Aizsilnieks.
Atpūtas zonu par maz
“PSRS Konstitūcijas projekta 41. pantā rakstīts, ka PSRS pilsoņiem ir tiesības uz atpūtu. Tā tiešām arī ir. Tikai mūsu sociālistiskajā sabiedrībā cilvēks var pilnvērtīgi atpūsties no darba brīvajā laikā,” valdošajai iekārtai “Darba Uzvaras” lapās glaimo Kultūras darbinieku arodbiedrības pilsētas komitejas prezidija priekšsēdētāja E.Mistere.
Viņa turpina: “Padomju valdība ar lēmumu katram darbiniekam noteikusi 41 stundu darba nedēļu, bet atsevišķām profesijām pat saīsinātu darba dienu. Valsts rūpes par padomju cilvēku izpaužas ik solī. Darbinieki saņem ikgadējus apmaksātus atvaļinājumus, kurus var pavadīt gan organizētās ekskursijās, gan atpūtas namos, gan tūrisma pārgājienos. Nemitīgas rūpes par darbaļaužu atpūtu pauž arī daudzveidīgie pasākumi, kurus organizē arodbiedrību vietējās komitejas. Kultūras darbinieku arodbiedrības Latvijas republikāniskā komiteja Jelgavas pilsētas un rajona kultūras darbiniekiem 1976. gadā piešķīra 25 uzturzīmes, bet 1977. gadā – 31 uzturzīmi uz atpūtas namiem un pansionātiem.”
“Padomju valdības lēmums par divu brīvdienu piešķiršanu paver jaunas iespējas pilnvērtīgai īslaicīgai atpūtai, kas ļauj uzkrāt spēkus jaunai darba nedēļai. Daudzi šīs atpūtas dienas izmanto, uzturoties izveidotajās atpūtas zonās pilsētas tuvumā. Teikt, ka šo zonu pilsētā un ap to būtu pietiekami, nevar. Jelgavā, piemēram, A.Upīša un Sudrabu Edžus ielas, Slimnīcas ielas 35 un daudzu citu kvartālu iekšējie laukumi gandrīz stāv neiekopti. Kaut liela daļa pilsētas iedzīvotāju savas atpūtas dienas pavada kolektīvajos augļu dārzos, pieprasījumi pēc tiem ne tuvu nav apmierināti. Pilsētas izpildkomiteja turpmākajos desmit gados neparedz iekārtot jaunas augļu dārzu kolonijas. Tādēļ atrodas tādi īpašnieki, kas par saviem iekoptajiem dārziem iedzīvošanās nolūkos māk “uzsist cenu”. Dārzu kolonijās ir daļa zemes lietotāju, kuri nepilda statūtus, dārzus neapstrādā, tie aizaug ar nezālēm, kuras piesārņo arī kaimiņu teritoriju. Daži dārzu kolonijās neparādās pat visu vasaru. Acīmredzot šādiem cilvēkiem zeme nemaz nav vajadzīga,” spriež E.Mistere un piedāvā izmaiņas Konstitūcijā, paredzot, ja zemes lietošanas noteikumi netiek pildīti, ierādītais zemes gabals atsavināms, un iesaka vairot atpūtas zonas pilsētās un ap tām un radīt “citus apstākļus racionālai brīvā laika izmantošanai”.
Izmantota Jelgavas pilsētas bibliotēkas kolekcija
