Grāmatas, bērni, kā arī ļauna slimība – faktori, kas būtiski ietekmējuši Pārlielupes bibliotēkas vadītājas Venerandas Godmanes dzīves gājumu.
«Visa mana dzīve ir viena vienīga spēle. Nekad to neesmu uztvērusi nopietni, bet arī neesmu zinājusi noteikumus. Kā mācēju, tā spēlēju,» mirkli atskatoties, teic Pārlielupes bibliotēkas vadītāja Veneranda Godmane (bijusi Neikšāne), kura nosaka lasīšanas gaumi teju diviem tūkstošiem tuvākas un tālākas apkaimes lasītāju. Pēc savas būtības reformatore un daudzās lietās pioniere, kas savulaik taisījusi «revolūciju» biznesa augstskolas «Turība» grāmatu krātuvē un bijusi rokas stiepiena attālumā no doktora grāda bibliotēkzinātnē, Pārlielupi sauc par savu miera ostu. Vietu, kur atgūties no «spēles» asajiem un neparedzētajiem pagriezieniem, lai, iespējams, drīz atkal izdarītu kādu sev raksturīgo «lielo gājienu».Pēc sarkanajiem zābaciņiem«Pirmajā klasītē skaitījos laba rēķināšanā un dziedāšanā, bet galīgi nemācēju lasīt – boksterēju vien. Mājās mamma ar lasīšanu nenodarbojās. Skaitījāmies parasta strādnieku ģimene, kurā grāmatas, avīzes un žurnāli nebija cieņā. Taču, kad drīz vien no Līvbērzes pārcēlāmies uz Zaļeniekiem, es nejauši uzgāju skolas bibliotēku. Grāmatas man pavēra pilnīgi jaunu dzīvi. Lasīju ļoti daudz un brīžam līdz samaņas zudumam. Īpaši franču autoru darbi ļāva aizbēgt no ne visai patīkamās ikdienas,» Veneranda atklāj pirmo faktoru, bez kā vairs nav iedomājama viņas dzīve.Grāmatmīli, kura dienā spēj izlasīt 300 lappušu, bērnība nav lutinājusi. Mamma, aizbēgot pie cita vīrieša, viņu kopā ar māsu Irēnu agri aizvedusi no tēva. Reiz četru gadu vecumā Veneranda braukusi viņu uz Latgali meklēt. Kāds sastāstījis, ka tētis viņai nopircis sarkanus zābaciņus. Cik gan bērnam vajag, lai noticētu! Labi, ka kaimiņš atradis mazo bēgli aizmigušu zirga pajūgā un pārvedis mājās.Arī turpmākie gadi nebija no rožainajiem. «Biju savrups bērns. Ļoti labi mācījos, bet arī kāvos. Ja mani aiztika, dabūja trūkties! Pratu sevi aizstāvēt. Reiz, kad mani vesels bars dzenāja, tā metu pa peļķi, ka netīrais ūdens izšļācās uz visām pusēm. Saņēmu par to aizrādījumu,» atceras Veneranda Godmane. Fiziskā spēka dēļ viņa varētu būt bijusi laba lodes grūdēja vai diska metēja. Taču mamma atļāvusi trenēties tikai māsai. Pastarīte tā vietā dabūjusi «šrubēt» māju un ravēt dārzu, par ko bijušas lielas dusmas.Neizstāv garo «angļu» rindu «Pēc Jelgavas 1. vidusskolas absolvēšanas īsti nezināju, ko darīt tālāk. Spītējot vecākiem, teicu, ka būšu traktoriste. Tad par naudu un karjeru jau neviens nedomāja,» savu stāstu turpina Veneranda. Meitenei labi padevās angļu valoda. Vidusskolas beigās viņa pat kādai turīgas ģimenes atvasei pasniegusi privātstundas, kas ļāvis nopelnīt pirmo pulksteni un atvērt «bankas kontu». Tāpēc Veneranda «stūrējusi» uz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Taču – tavu nedienu! – izrādījusies pirmā aiz svītras. Vēlreiz viņa mēģināja laimi pēc gada, ko bija pavadījusi, strādājot tirdzniecībā.«Man vienmēr patikušas spocīgas lietas. Gāju stāties 13. datumā. Taču nebiju īsti noskaidrojusi uzņemšanas laiku. Uz «angļiem» bija gara rinda. Zināju, ka neizstāvēšu, tāpēc skatījos, kur stāv mazāk cilvēku. Izrādījās – uz bibliotekāriem,» profesionālā ceļa sākumu atklāj Veneranda Godmane.Uz «zagsu» pēc trīs dienu pazīšanās Studiju laiks izvērtās straujš un piesātināts. Veneranda īpaši aizrāvās ar latviešu literatūru. Analizēja Mirdzas Ķempes un Ērika Ādamsona erotisko saraksti. Bija sieviešu kora «Minjona» pirmā prezidente. Taču, kad pārsteidzoši viena sadales pieprasījuma vietā saņēma trīs – arī no Nacionālās bibliotēkas Mūzikas nodaļas, kur Veneranda studiju laikā piestrādāja, un šīs bibliotēkas «vadības gala», lai kļūtu par zinātnisko sekretāri –, jaunā speciāliste tomēr izvēlējās Valku. Viņa taču bija apsolījusi Kultūras nodaļas vadītājam!«Visi vecpuiši jau pirmajā vakarā zināja, ka ieradusies jauna meitene, un nāca uz bibliotēku par lasītājiem. Viens bija sevišķi uzcītīgs. Vajāja mani, ka netiku vaļā. Izskatīgs, visādi palīdzēja. Remontēja vecus krāmus, lai tikai būtu iemesls atnākt uz bibliotēku. Pēc trīs dienu pazīšanās aizgājām uz «zagsu». Viņš mani burtiski aizvilka sarakstīties, jo biju slimu ar angīnu un 40 grādu temperatūru. Taču laulība neizdevās. Bijām ārkārtīgi pretēji cilvēki,» sešus gadus ilgušās savienības iziršanas iemeslus min Veneranda. Viņa arī negribējusi pieņemt vīra uzvārdu, tāpēc Andris kļuvis par Neikšānu. Vienmēr atbalstījusi savus bērnusTomēr jaunās sievietes dzīvē neizdevusies laulība nesusi arī lielāko prieku: meitu Maiju, kura patlaban ir tirgus analītiķe, un dēlu Arturu Neikšānu, starptautiski pazīstamu šaha lielmeistaru.«Kad kļuvu par māti, es radikāli mainījos. Gribēju viņiem sniegt, ko pati bērnībā nesaņēmu. Joprojām esam labākie draugi, lai gan man nav bijis viegli viņus palaist lielajā pasaulē. Vienmēr esmu atbalstījusi viņu intereses un hobijus. Apmaksājusi mūzikas un mākslas skolas. Pirkusi grāmatas, lai attīstītu radošumu. Bija ļoti jānopūlas par Artura kā šahista izaugsmi. Jāmeklē līdzekļi viņa ārzemju sacensību finansēšanai. Viegli tas nebija, bet tai pašā laikā daudz iemācījos,» stāsta mamma, priecādamās, ka visi trīs spējuši saglabāt sirsnīgas un atklātas attiecības un, iegūstot maģistra grādus, apliecināt sevi izglītībā. Arturs, kurš patlaban trenē audzēkņus Rīgas Šaha skolā, gājis arī mātes pēdās. Savu pirmo profesionālo izglītību viņš ieguvis bibliotēkzinātnē.Apgūst biznesa pasauliUz Jelgavu no tālās Valkas, kur Veneranda ne tikai vadīja centrālo bibliotēku, bet vēlāk arī palīdzēja cilvēkiem atrast darbu un pieņēma izaicinājumu apgūt modernās tehnoloģijas vietējā laikrakstā, atveda kārtējais «joks». Iepazīšanās sludinājums izrādījās liktenīgs, tomēr no savienības ar Gunāru Godmani atkal nekas nesanāca. Taču palika uzvārds.«Gadu pastrādāju Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā, bet tad ieraudzīju sludinājumu, ka «Turība» meklē bibliotēkas vadītāju. Uzreiz sapratu, ka tas ir man. Uztaisīju tur paraugbibliotēku. Mani, piemēram, šausmināja skats, ka lasītavā vienā plauktā uz grāmatām nosaukumu vietā bija numuri. Kā govju ganāmpulkam!» vērienīgo pārmaiņu sākumu ieskicē bibliotekāre. Augstskolas grāmatu krātuvi viņa padarījusi par modernu un automatizētu brīvpieejas bibliotēku, izveidojusi elektronisko katalogu un grāmatu aprakstus. Veneranda arī reformējusi bibliotēkas darbinieku algu sarakstu, sadarbībā ar IT speciālistiem ieviesusi unikālu inventarizācijas modeli, kā arī iesaistījusies augstskolas popularizēšanas pasākumos. Piemēram, stāsts par «Turības» talismanu balto runci Turīti, kurš uzņemts Pasaules bibliotēku kaķu asociācijā, ir Venerandas Godmanes radīts.««Turībā» mācījos biznesa pasauli. Profesionāli šis laiks man bija ļoti auglīgs. Augstskolai bija nepieciešams rezultāts, un man to vajadzēja ātri nodrošināt. Rokas bija brīvas. Ko man, kas pēc dabas esmu ideju ģeneratore un reformatore, kam patīk pārkārtot procesus, vēl vairāk vajadzēja!» profesionālo dzinuli atklāj bibliotekāre.Dzīvē atgriež darbs, grāmatas un kolēģiTomēr šo skrējienu, kas Venerandai tik ļoti patika un uzlādēja, nācās strauji piebremzēt. «Stopkrānu» norāva ļauna diagnoze – krūts vēzis.«Tikko biju beigusi doktorantūru. Divu gadu laikā bija jānoslīpē promocijas darbs un jāiegūst doktora grāds bibliotēkzinātnē, bet tā vietā nonācu uz operāciju galda. Tas manu dzīvi ārkārtīgi sagrieza kājām gaisā. Piedzīvoju ķīmijterapiju, to, ka pazūd mati. Briesmīgas izjūtas, ka tūlīt miršu. Ieraudzīju pasauli palēlinātā tempā un pavisam citās krāsās. Ievēroju ikdienas dzīvi, kuras man varētu nebūt,» dramatiskajā pārdzīvojumā dalās Veneranda. Kopš tā laika pagājuši seši gadi, un Veneranda Godmane palēnām, bet pilntiesīgi atgriezusies dzīvē. Vispirms viņa Latvijas Universitātē pārtrauca lasīt lekcijas par krājumu veidošanu un atteicās no «Turības» bibliotēkas. Par mazo miera ostu kļuva Pārlielupes grāmatu krātuve. «Darbs ir kā lielais dziedinātājs. Bibliotēkas grāmatas un jaukie kolēģi mani atkal saveda kārtībā. Nekad jau arī neesmu bijusi pesimiste. Tagad esmu vesela un ceru nodzīvot 111 gadu,» apņēmības pilna ir Pārlielupes grāmatu krātuves saimniece. Pilna neordinārām idejāmDzintra Punga, Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas direktora vietniece Ar Venerandu Godmani esmu pazīstama, kopš viņa pārnāca uz Jelgavu. Īpaši, viņai sākot strādāt Pārlielupes bibliotēkā. Veneranda ir pilna neordinārām idejām un optimisma, kaut dzīvē dažkārt gadās ne tie priecīgākie brīži. Līdzsvarota. Iet līdzi laikam ar savu redzējumu uz bibliotēkas attīstību. Vienmēr interesējas par visu jauno. Labprāt piedalās mācībās un semināros, prot par to pastāstīt saviem kolēģiem un caur savu prizmu ieviest dzīvē.
