«Iepriekš celtniecība bija ejoša lieta. Firmas labprāt ņēma praksē mūsu bērnus, jo viņi darbu dara apzinīgi un kārtīgi. Bieži audzēkņi tur palika strādāt arī pastāvīgi, bet nu krīze visu ir izjaukusi. Pēc skolas dažiem gan izdodas atrast darbu, daudzi aizbraukuši uz ārzemēm,» situāciju raksturo Jelgavas Speciālās pamatskolas direktora vietniece Inga Silineviča. Izglītības iestāde līdzīgi kā Lielplatones Speciālā internātpamatskola saviem izglītojamiem pēc 9. klases piedāvā apgūt remontstrādnieka un šuvēja palīga arodprasmes. Turpmākais paliek viņu pašu ziņā, taču realitāte rāda, ka speciālo skolu beidzējiem gaužām reti izdodas atrast darbu.
Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes grupu dzīvokļu sociālā darbiniece Marika Sidorova stāsta, ka visi 25 grupu dzīvokļu iemītnieki mācījušies palīgskolās un tikai retajam pēc tam izdevies iegūt arī profesionālo izglītību. Juris Meinards ir viens no retajiem, kurš pēc Durbes Speciālās skolas pabeigšanas izvēlējies apgūt profesiju. Viņš iestājās Jelgavas 45. profesionāli tehniskajā vidusskolā, lai izmācītos par krāsotāju, apmetēju. «Tas nebija viegls laiks, jo mani skolas biedri pazemoja, fiziski iespaidoja, jo biju citāds – ar speciālo izglītību,» atceras Juris, kura spīts un mērķtiecība bija stiprāka par pāridarījumiem – diplomu Juris ieguva. Ar darbu gan tik viegli nevedās, sākumā savā profesijā strādājis, bet pēdējos gados, ja palaimējas, veicot vien gadījuma darbus. «Mums tikai pāris cilvēku beiguši profesionālās skolas. Vēl viena meitene, kas pamatizglītību ieguva palīgskolā, pēc tam izmācījās par šuvēju. Lai arī šodien darba tirgū šuvēju trūkst, darba devēji viņai to nepiedāvā, lai gan jauniete ļoti vēlas strādāt,» atzīst M.Sidorova.Vilhelma sapnis bija reiz izmācīties par frizieri, taču pietrūcis gribasspēka – tā viņš stāsta. Nav pabeigta pat Stiklu Speciālā internātskola. «Esmu slinks uz mācībām, bet strādīgs darbā. Ar Eiropas projekta atbalstu esmu beidzis pavāra palīga kursus un ļoti ceru, ka jau tuvākajās dienās sākšu strādāt vienā no Jelgavas skolām par pavāra palīgu, kā man ir apsolīts. Nav gadījusies neviena situācija, ka mani kāds apvainotu vai neņemtu darbā izglītības dēļ. Esam arī kursos mācījušies, kā sevi aizstāvēt darba devēju priekšā,» stāsta Vilhelms. Tajā pašā laikā viņš nenoliedz, ka darba devējam ar to nelieloties un nelabprāt runājot arī par savu invaliditāti.Iespējas mācīties ir«Svarīgākais, ka pie mums viņi iemācās strādāt,» pārliecināts Lielplatones Speciālās internātpamatskolas direktors Agris Eliņš. Viņš stāsta, ka darbmācības jeb mājturības un tehnoloģiju mācību stundu skaits pakāpeniski tiek palielināts jau no 7. klases, līdz 8. un 9. klasē tās ir deviņas stundas nedēļā (vispārizglītojošā skolā – divas stundas nedēļā). Turklāt pēc pamatizglītības apgūšanas skolēniem iespējams vēl trīs gadus mācīties arodklasēs, kurās viņi apgūst ne tikai remontstrādnieka un šuvēja palīga, bet arī pavāra palīga prasmes. Šajā mācību gadā Lielplatonē to izmanto 53 audzēkņi.Turpināt izglītību izvēlas retais«Profesiju piedāvājumu nosaka pieprasījums. Iepriekš bija iespēja mācīties arī mājkalpotāja un lauksaimnieka arodu, bet interese samazinājās, tāpēc šīs programmas pārtraucām,» stāsta A.Eliņš, atklājot, ka pēc skolas audzēkņi pārsvarā meklē darbu. Daudzi veiksmīgi iekārtojušies ārzemēs – Anglijā, Īrijā, Dānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs –, kur veic galvenokārt palīgdarbus. Vairāki izglītību turpinot Zaļenieku arodvidusskolā.«Tie, kuri ir atbildīgāki un meklē, darbu arī atrod. Valsts gan varētu vairāk palīdzēt šiem jauniešiem, tomēr saprotu, ka patlaban ar nodarbinātību grūti ir visiem,» teic I.Silineviča. Jelgavas Speciālā pamatskola licencējusi profesionālās pamatizglītības programmas un saviem skolēniem pēc 9. klases trīs gadu laikā piedāvā iegūt pirmo kvalifikācijas līmeni remontstrādnieka un šuvēja palīga profesijā. Arodprasmi izglītības iestādē mācās 24 jaunieši. «Spējīgākie varētu turpināt izglītību profesionālajās skolās, tomēr šo iespēju praktiski neviens neizmanto, bet meklē darbu. Ir gan bijuši gadījumi, kad meitenes devušās uz Rīgas 34. arodvidusskolu mācīties par šuvējām,» piebilst direktora vietniece. M.Sidorova stāsta, ka iemesli, kādēļ jaunieši pēc speciālajām skolām tomēr nav ieguvuši profesiju, ir dažādi. «Naudas trūkums ģimenē, slimība, nepabeigta pamatizglītība un citi faktori, bet šie cilvēki ir ļoti centīgi un uzņēmīgi – paši iet un meklē darbu, arī internetā, paši liek sludinājumus, ik dienu dodas uz nodarbinātības valsts aģentūru – cīnās, kā māk. Diemžēl tiem, kuriem nav nekādas profesionālās izglītības, ar darba iespējām ir grūti,» atzīst M.Sidorova.
