Eksotika – zināms fetišs gan bagātu, gan nabadzīgāku aprindu ļaudīm. Daudzi izrotā sevi vai savus dzīvokļus ar eksotiskiem, dresētiem pērtiķīšiem, runājošiem papagailīšiem vai mācītiem kaķīšiem un sunīšiem.
Eksotika – zināms fetišs gan bagātu, gan nabadzīgāku aprindu ļaudīm. Daudzi izrotā sevi vai savus dzīvokļus ar eksotiskiem, dresētiem pērtiķīšiem, runājošiem papagailīšiem vai mācītiem kaķīšiem un sunīšiem. Ļoti augstu «popularitātes reitingu» ieņem eksotiskie zvēriņi no tālām tropiskām un citām neaizsniedzamām zemēm un teritorijām. Bīstami reptiļi ir kļuvuši par īstiem kulta dzīvniekiem tā saucamajās «jauno krievu» aprindās. Šajā sakarā atceros sirdi stindzinošus stāstus gan par bandītiem, kas, garlaicības mākti, ūdens caurulēs palaiž aligatorus, gan par plēsoņu sakostiem saimniekiem, jo tie nereti aizmirst dresūru un padodas saviem instinktiem. «Ievedi lauvu dzīvoklī – gatavojies asins pirtij!» – skumjš dresētāju aforisms. (Atcerieties slaveno Berberovu ģimeni Maskavā!) Atminos sirdi stindzinošās ainas ar aktieri Andreju Mironovu jautrajā filmā «Neticamie itāliešu piedzīvojumi Krievijā». Lai nu kā, mode pastāv, un tā rada pieprasījumu.
Zoobrokeris Krokijs
Nesen es iepazinos ar retas profesijas pārstāvi – zoobrokeri. Tas notika kādās viesībās Maskavā. «Tūlīt ieradīsies Krokijs!» kāds iesaucās.
Atskanēja durvju zvans. Mēs visi paskatījāmies uz durvīm. Istabā ienāca vienkārši ģērbies jauns cilvēks. Varbūt vairāk iededzis saulē nekā pārējie. Pie viņa jostas bija piestiprināta dīvaina lietiņa – mazs sudraba radziņš.
«Vai tur kāds dzīvo?» es pajautāju.
«Kā jūs uzminējāt? Tur patiešām dzīvo bīstams tarantuls.»
«Bet kāpēc jūs to nēsājat līdzi?»
«Publika vēlas redzēt kukaini,» Krokijs atteica un līdz viesību beigām neaiztika sudraba radziņu.
«Vai daudz ir tādu kā jūs, kas uz viesībām iet ar bīstamu tarantulu kabatā?»
Krokijs samulsa:
«Vispār tarantuls ir šokā, un viņš sildās no mana ķermeņa siltuma.»
Cienot speciālista teikto, pajautāju:
«Jums mājās ir zoodārzs? Mini zoodārzs, dzīvais stūrītis?»
«Jā. Es dzīvoju parastā Maskavas divistabu dzīvoklī. Kopā ar zvēriem.»
«Un kas tie ir?»
«Bija gekons, tagad dzīvo pingvīns. Gekons ir maziņš drakons. Īsts dabas brīnums, caurspīdīgu ādu.
Es esmu komersants un atrodos tālu no romantiskiem pārdzīvojumiem. Vai domāju par ienākumiem? Bet par ko man vēl domāt? Man ir vajadzīga nauda, lai varētu ceļot un iegādāties dzīvniekus.»
Krokijs ar savu biznesu nodarbojas kopš 1990. gada. Pirmais brauciens bija uz Dienvidāfriku. Tieši Āfrikā viņš apguva savu amata īpatnības. Vēlāk Krokijs atgriezās Maskavā, uzzināja bagāto maskaviešu vēlmes un devās atpakaļ pēc dzīvniekiem. Interesanti ir tas, ka pirmā bija blakts – neliels, ļoti indīgs zirneklis. Tas bija viņa biznesa sākums.
«Un kā, vai maizei pietiek?» pajautāju.
«Jā, pietiek maizei un sviestam iznāk. Daudz naudas aiziet ceļojumiem, un uz vietas arī neiznāk sēdēt. Starp citu, vai jums pitonu nevajag? Viņš ir pusotru metru garš un gandrīz visu laiku guļ. Tikai dažreiz var ielīst gultā un… nožņaugt. Bet, lai tas neatgadītos, pitonu vajag turēt aukstā un karstā ūdenī. No karsta tas pamostas, no auksta – aizmieg. Varbūt paņemsiet uz kādu nedēļu pie sevis padzīvot? Citādi viņš strīdas ar pingvīnu par vietu vannā. Un pingvīns ir kļuvis ļoti nervozs.»
«Mmm… es padomāšu.»
«Lūk, mana vizītkarte, tur ir mans telefona numurs. Piezvaniet!»
Pitonu tomēr nepaņēmu, bet ar Krokiju sadraudzējos. Viņš izrādījās neparasts un ļoti talantīgs jauneklis. Profesoru ģimenes atvase, daudz lasījis, jūtama iekšēja inteliģence. Īstajā vārdā Timofejs Ļeonovs.
Pingvīns vārdā Brežņevs
Mana jaunā paziņas biznesa tehnoloģija bija šāda. Viņš aizbrauc uz kādu eksotisku zemi, piemēram, Čīli vai Madagaskaru, ar lielām grūtībām atved no turienes dzīvniekus (lielākās grūtības ir muitā), kas no lidojuma ir kļuvuši apātiski – aklimatizācijas vai šoka sekas. Tad dzīvniekus Krokijs iemitina savā divistabu dzīvoklītī, un pēc tam tiek meklēti pircēji. Citreiz pircējs ir pasūtītājs. Atradis pircējus, Krokijs pats pārved dzīvniekus uz jauno mītni. Biežāk gan viņš strādā pēc pasūtījuma, lai līdz minimumam samazinātu eksotiskā viesa ceļojumu. Reiz viņš saņēma pasūtījumu atvest pingvīnu – pasūtītājs bija bagāts autoservisa īpašnieks. Kad Krokijs pingvīnu jau veda uz Maskavu, notika nelaime – pasūtītāju nogalināja konkurenti. Pingvīns Krokija dzīvoklī nodzīvoja astoņus mēnešus un kļuva par pilntiesīgu ģimenes locekli – pilsētas pingvīnu. Valodas par to izplatījās Maskavā. Publika tā vien tiecās ciemoties pie Krokija, lai apskatītu šo neparasto dzīvnieku.
Tā kā pingvīns mīlēja stundām ilgi stāvēt nekustīgs un pētīt notiekošo sev apkārt, Krokijs deva viņam vārdu Brežņevs. Laikam jau viņa uzvedība Krokijam atgādināja bijušo ģenerālsekretāru, nelaiķi Leonīdu Brežņevu. Un, protams, svarīgums, ar kādu pingvīns stāvēja vai gulēja vannā, iedvesa bijību un pazemību.
Kad Krokijs rīkoja viesības, pingvīns ļoti interesējās par viesu procesijām pie durvīm. Viņš nekustīgs stāvēja pie tām un uzmanīgi vēroja notiekošo. Stāvošais putns noderēja kā skaista interjera lieta.
Dažreiz Krokijs devās pastaigā ar pingvīnu pa ielām. Parasti dzīvnieks gāja lepni un nesteidzīgi kā ģenerālis. Tā kā Krokijs dzīvoja centrā, pastaigas parasti pārvērtās skaļās procesijās. Ierastais maršruts bija uz tuvāko zivju veikalu. Tā nebija parasta pastaiga, tā bija kā īsta uzstāšanās – ļaudis staipīja kaklus, berzēja acis, krustījas, smējās, kliedza. Neviens nepalika vienaldzīgs. Bet Krokijs un Brežņevs, ievērojot satiksmes noteikumus, šķērsoja bulvārus un Petrovku (viena no lielākām Maskavas ielām). Ieejot veikalā, Krokijs, kamēr pats gāja apskatīt sortimentu, atstāja pingvīnu rindā. Brežņevs mierīgi stāvēja. «Kāpēc gan nepastāvēt rindā?» Krokijs komentēja.
Gekona traģiskais liktenis
Man tomēr neizdevās izvairīties no kārdinājuma nepaņemt kādu eksotisku dzīvnieku. Krokijs bieži praktizēja tādu metodi – deva kādu dzīvnieku padzīvot pie draugiem. Viņi zināja par Krokija ģimenes problēmām (mazs dzīvoklītis, nervoza sievasmāte…) un labprātīgi paņēma pie sevis kādu mazāk bīstamu radību. Tajā laikā es īrēju dzīvokli netālu no Maskavas Valsts universitātes. Dzīvoklītis bija ļoti jauks, ja vien nebūtu… pirmajā stāvā un sētā netiktu celta jauna māja. To būvēja, kā jau Maskavā pierasts, turku celtnieki. Man par viņiem nebija nekādas daļas, turpretī viņu interese par mani bija liela. Turki bieži nāca skatīties manos logos – pa vienam, divatā, pat mazās grupiņās. Viņi ar lielu interesi pētīja mana dzīvokļa interjeru. Tas kaitināja, nejutos kā mājās. Un tad Krokijs man piedāvāja: «Kā būtu, ja pie tevis kādu nedēļu padzīvotu banānu gekons? Tā ir ļoti jauka un mīlīga ķirzaciņa. Barību piegādāšu.» Padomāju – kāpēc gan pie loga nepielikt akvāriju ar gekonu! Lai turki uz to skatās kaut visu nakti! Un es piekritu.
Banānu gekons ir ļoti simpātiska ķirzaka, īsts dabas brīnums. Radītājs droši vien jokojis, kad radījis gekonu. Ķirzaka varēja skriet gan pa griestiem, gan pa sienām, ilgi un nekustīgi sēdēt dīvainā pozā. Divas nedēļas pagāja ātri, un arī mani turku celtnieki bija sajūsmā.
Kā bija norunāts, Krokijs gekonu savāca pēc divām nedēļām. Pēc laba laika trijatā – es, Krokijs un viņa sieva Ira – sēdējām kafejnīcā.
«Kā sokas banānu gekonam? Vai viss ar viņu kārtībā? Man viņa nedaudz pietrūkst,» pajautāju.
Krokijs klusu nočukstēja:
«Gekons ir miris.»
«Kā miris!?» es satraucos.
«Pircējs izrādījās nepieredzējis un reiz izlaida gekonu uz grīdas, lai gan es viņu brīdināju. Ķirzaka tūlīt aizmuka un paslēpās. Laikam barojās ar odiem, mušām un tarakāniem, jo nebija atrodama. Saimniekam bija kāds radinieks, kas mīlēja iedzert. Un, lūk, kad neviena nebija mājās, šis vīrs ieradās ar draugiem, lai iedzertu. Kad viņi sāka pa galdu sist ar glāzēm, pēkšņi viņu priekšā parādījās gekons. Radinieks nezināja, ka mājās dzīvo ķirzaka. Viņš nodomāja, ka ir nodzēries līdz «baltajām pelītēm» un redz velnu. Un ar dūri nosita nabaga gekonu…
Stilīgas dzīves atribūts
Maskavieši ir traki uz stilīgu dzīvi. Viņi savā leksikā bieži lieto vārdu «stilīgs», turklāt ar īpašu intonāciju. Īpaši stilīgi skaitās cilvēki, kuriem mājās mīt indīgi zirnekļi: tarantuli, skorpioni, Āfrikas blaktis. Izskatās tie, protams, efektīgi – liela izmēra, spalvainām kājām. Protams, šausmu faktors iespaido citus un padara pārliecinātākus pašus. Piemēram, krievu dzejniekiem Timuram Kibirovam un Dmitrijam Prigovam mājās dzīvo zirnekļi. Asinssuņi vai īsspalvainie kaķi vairs nav modē.
