…jeb Jelgavas iedzīvotāji ir gatavi tiesai pret savu Domi.
Domnieki un Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma vadība var būt droša: gaidāmajā tiesas prāvā «Zemgales Ziņas» nebūs «atbildētāja» un STU «prasītāja» statusā. Prasītāji būs līdz šim ignorētie Jelgavas iedzīvotāji, bet atbildēt beidzot vajadzēs Domei un Jelgavas Siltumtīkliem. Un jāatbild būs par daudziem faktiem.
Daudzi māju vecākie ir apliecinājuši, ka «melīgajam» M.Pīlādzim gaidāmajā STU tiesas prāvā pret «Zemgales Ziņām» būs ļoti daudz aizstāvju un liecinieku. Protams, arī es pati – ar konkrētiem salīdzinājumiem, faktiem un datiem.
Kopš 1997. gada novembra esmu dzīvokļu kooperatīvās sabiedrības «Rosme» mājas vecākā. Pa šiem divarpus gadiem esmu bijusi spiesta apgūt sev nevajadzīgas zinības (par siltumu, ūdeņiem, caurulēm, krāniem utt.). Esmu staigājusi pa Domes, STU un ūdensvada saimniecības kabinetiem un sapratusi, ka gan es, gan arī pilsētas iedzīvotāji cīnāmies ar vējdzirnavām, jo mēs dzīvojam… Jelgavā. Mūsu pilsēta jau tālajos «padomijas» gados izcēlās ar saviem ielikteņiem «no augšas». Tad domājām, ka pie visa vainīgi krievi. Tagad ir pašu «izauklētie» latviešu domnieki un ierēdņi, taču, tāpat kā toreiz, viņi mūs nedzird un nedzirdēs.
Pēc pirmajiem konfliktiem ar STU 1997. gadā, kad manā mājā divus mēnešus nebija siltā ūdens, kad STU palika mājas iedzīvotājiem parādā Ls 500, kopīgi sākām skaidrot, kā gan par ūdens uzsildīšanu (katrs dzīvoklis) var maksāt no Ls 7 līdz Ls 11 mēnesī? Dupuža kungs vēl 1999. gada vasarā man skaidroja, ka tas esot tāpēc, ka iedzīvotāji zog karsto ūdeni. No brīža, kad parādījās pastāvīgā maksa, ūdens uzsildīšana kļuva trīs reizes lētāka. Kur loģika, tātad vairs nezog?
«Ziņās» 21. decembrī publicētas fotogrāfijas, kurās redzams manas mājas siltummezgls, kas ir parauga vērts – tikpat spožs kā STU «reanimācijas» izdevumā demonstrētās bildes. Vienīgi atslēga man no siltummezgla ir atņemta, tādēļ nav iespēju pat nolasīt aukstā ūdens skaitītāja rādījumus.
Manai mājai aukstā ūdens sāpe ir Ls 775 vērta. Tā ir kā dārga anekdote, kas slacīta manām asarām. 1998. gada 16. februārī uzrakstīju iesniegumu, lai namam uzstāda kopējo skaitītāju aukstajam ūdenim. ŪKSU direktoram J.Laizānam tik vien lūdzu kā neuzlikt man Staļina laika skaitītāju… Sākām ar humoru, tālāk arī sekoja anekdote. 1998. gada 2. martā skaitītāju uzlika, taču mēneša beigās konstatēju, ka rādījuma nav. Par pakalpojumu samaksājām 1. aprīlī Ls 175 (jo kooperatīvās mājas ir aklās zarnas piedēkļi pilsētā – pašām par sevi jārūpējas). Vai nedrīkstējām saņemt par savu naudu kvalitatīvu pakalpojumu? Izrādās – ne. 1998. gada 2. aprīlī skaitītājs tika uzstādīts vēlreiz – nestrādāja. Tā paša gada 23. oktobrī tas atkal tika nomainīts – nestrādāja. Tikai pēc skaļa konflikta Pilsētsaimniecības departamenta direktora A.Ozola kabinetā Domē tajā pašā dienā pēc dažām stundām (bet tas jau bija 1999. gada 11. janvārī) skaitītājs sāka skaitīt. Taču jau janvāra beigās manus rādījumus nepieņēma, aizbildinoties, ka mājai esot vēl divi aukstā ūdens ievadi. Bet to taču gan J.Laizāns, gan T.Tokarevs (no 1965. gada viņš pārzinot to māju) zināja! Tad kāpēc viņi par mani ņirgājās?
1999. gada februārī uzlikām skaitītājus visos mājas dzīvokļos. Mums tika «ziņots», ka arī ar to esot par maz, jo Laizāna kungs jau nenākšot pa dzīvokļiem lasīt skaitītāju rādījumus. Martā pieaicinājām firmu, kas uzlika vēl divus lielos skaitītājus. Kāpēc firmu? Tāpēc, ka pēc pieredzes zinājām: ūdensvada uzņēmuma «profesionālie» darbinieki divus skaitītājus būtu likuši divus gadus. Tad sākās problēmas ar skaitītāju noplombēšanu – tiem vajagot sertifikātus. Tie tika izsniegti. Kad noplombēja skaitītājus, atklājās, ka 1999. gada 30. marta Domes lēmums paredz: jāplombē arī filtri («jo zogot ūdeni» – tā J.Laizāns). Un tā tikai kopš 1999. gada maija mēs varējām sākt norēķināties tiešām pēc patērētā ūdens daudzuma. Ceru, ka pēc pievienotās tabulas pilsētas iedzīvotāji sapratīs, kā mēs «uzturam» ŪKSU.
Kategoriski nepiekrītu informācijai, ka pēc skaitītāja uzlikšanas 1999. gadā par 0,5 miljoniem m3 būs palielinājies ūdens patēriņš («Zemgales Ziņas»
10. 11.1999.). Varbūt ūdens patēriņš grāmatvedībā tiek rēķināts pēc saņemtās naudas? Tāpēc aicinu visus iedzīvotājus, sajoziet vēderus, bet uzlieciet aukstā un karstā ūdens skaitītājus, tas jums atmaksāsies!
Kas attiecas uz jaudas pieslēgumu, arī pašreiz nezinu, kas tas ir. Mūsu mājā aukstais ūdens tikai čurkst, spiediena nav, lielākais patēriņš – tualetē. Nelaiķis Putnieks man savā kabinetā rādīja aizaugušo stāvvadu gabaliņus. Bet manā mājā stāvvadi nomainīti. Kas tad galu galā ir jaudas pieslēgums?
Manas mājas iedzīvotāji
ŪKSU ir pārmaksājuši Ls 775, jo tikai uzņēmuma vainas dēļ nevarējām objektīvi norēķināties par patērēto ūdeni. J.Laizāna kungs domā, ka «vilciens aizgājis», nodokļi par mums nomaksāti un vainīga esmu es. Es savukārt uzskatu, ka manas mājas iedzīvotāji ir tiesīgi ūdeni 14 mēnešu saņemt par velti. Taču to jau var panākt tikai tiesas ceļā.
Šajos gados esmu konstatējusi vēl vienu faktu. Pasakainas (ne ar ko nepamatotas) summas Nekutamā īpašuma pārvalde pieprasīja iedzīvotājiem maksāt par komunālo elektrību. Minēšu vienu piemēru. Pasta ielā 34 katrs dzīvoklis 1999. gadā maksāja Ls 1,58 mēnesī par elektrību gaiteņos, kaut arī 12 stāvos dega tikai 24 lampiņas. Tur, kur kāpnes, nav pat patronu, kur spuldzīti ieskrūvēt. Parēķinot uz dzīvokļu skaitu, šī nama iedzīvotāji katru mēnesi apmēram Ls 114. Tas ir tikpat, cik mana māja pa visu gadu. Atšķirībā no Pasta ielas 34 pie mūsu nama ir apgaismots pagalms, arī pagrabos ir gaisma. Man tika skaidrots, ka iedzīvotāji zogot elektrību un zagļu ķeršana nav NĪP kompetencē.
Beidzot šogad vienā no Domes priekšsēdētāja J.Kaminska rakstiem iedzīvotāji izlasīja: ja par komunālo elektrību jāmaksā vairāk nekā 50 santīmu, jāceļot trauksme. Šogad iepriekš minētajā mājā cilvēki maksā Ls 0,70, ne vairs Ls 1,58 vai Ls 1,62. Bet cik iedzīvotāji pārmaksāja iepriekš un kas šo naudu viņiem atdos?
Jelgavas Dome esot pieņēmusi lēmumu, ka privatizēta dzīvokļa apsaimniekošanas nauda ir vienāda ar parasto dzīvokļu īres naudu (bet NĪP abonentu daļā man šo lēmumu nevarēja parādīt). Tad kāpēc iedzīvotājam bija jāiegulda sertifikāti, lati (vēl jāpērk klāt, jo valsts par visu garo mūžu neizsniedz tik daudz, lai privatizētu vismaz dzīvokli), laiks. Cilvēks dzīvoklī ieliek pakešu logus (uzlabojo mājas fasādi), noflīzē balkonu, nomainaina visas pieejamās caurules, krānus. Viņš ir pārliecināts, ka remonts 10 gadu nebūs jāveic. Bet, ja kāda caurule plīsīs, tad NĪP pateiks – bet tas taču jūsu privātais dzīvoklis!
Varbūt no dzīvokļu privātīpašniekiem iekasētā «apsaimniekošanas» nauda tiks izmantota apkārtnes sakārtošanā – gruvešu novākšanā, šūpolēm uz dzelžiem tiks uzsists kāds dēlītis, lai es mazbērnus varētu pašūpot, smilšu kastē tiks iebērtas svaigas smiltis, tiks iestādīts kāds koks, salabots kāds soliņš, izkrāsota kāpņu telpa, salabotas patronas koridoros? Kāds naivums! Ja manu divu mazbērnu ģimenes turpmāk maksās par «apsaimniekošanu» Ls 345 gadā, vai viņiem ir tiesības uz normālu vidi sev apkārt?
Tādēļ uzskatu, ka iedzīvotājiem un māju vecākajiem pēc iespējas ātrāk jāapzina privatizētie dzīvokļi un «jāatdalās» no NĪP, lai savu naudu varētu tērēt paši savas mājas un apkārtējās vides labiekārtošanai.
Rūta Šauberga, mājas vecākā
