Nevaru paredzēt, kuri būs pirmie valsts svētki, kas iegulsies manas meitas atmiņā. Taču vienu zinu skaidri – šogad tie izraisīja viņā jaunu izjūtu gammu.
Nevaru paredzēt, kuri būs pirmie valsts svētki, kas iegulsies manas meitas atmiņā. Taču vienu zinu skaidri – šogad tie izraisīja viņā jaunu izjūtu gammu. Četrus gadus vecā bērna acīs reizē ar sajūsmu varēja saredzēt atmirdzam daudzo svecīšu liesmas, kas Hercoga Jēkaba laukumā veidoja latviešu rakstus. Cilvēki tiešām nāca uz svētkiem – klausīties, skatīties, sajust, dažs labs pat padejoja, ļaužu labvēlības un koncerta vadītāju mudināts. Mazajam meitēnam bija svarīgi būt un pasildīties pie katra ugunskura, izspraucoties cauri lielo un, viņasprāt, noteikti labo cilvēku sienai, padungot līdzi kādai nezināmai dziesmai. Tik daudz ļaužu vienuviet!
Šogad svētku noskaņai pilsētas lielie vīri bija gana strādājuši. Tikai paši pilsētnieki un pilsētas viesi gan uz svecīšu likšanu tādi pakūtrāki šķita. Un mazliet skumji. Varbūt ikdienas rūpju vai nesamaksāto parādu dēļ. Bet varbūt pietiekamu uzmanību no svētku jubilāres – valsts – nesaņēmuši.
Nāk prātā pirmie atjaunotās neatkarības gadi, kad vai katram, kas bija iznācis pilsētas ielās, rokās bija pa paštaisītam lukturītim. Pilsētas galvenā iela tad mirdzēja tik tālu, cik vien acu skatiens ļāva. Kioskus, kuros tirgotu alkoholu, centrālajā laukumā gan toreiz svētku vakarā neredzēja. Un cilvēku svinīgajai omai tas arī diezin vai bija vajadzīgs.
Šā gada svētkus svinīgākus padarīja jaunatklātais piemineklis pirmajam Valsts prezidentam. Mazais meitēns pieminekļa granītam noteikti gribēja pieskarties ar roku – pēc bērna prāta, neapgūts ir tas, kas nav sajusts ar visām maņām. Iedomājos, cik skaisti te būs vasarā!
Pusstundu arī mazā paklausīgi stāvēja pie tilta malas, jo vecāki bija apsolījuši brīnumu. Tikai dažbrīd gan viņai aizmirsās, kā to brīnumu sauc. Un tad šāva un blīkšķēja. Un kā brīnums no blīkšķiem radās daudz zvaigžņu. Meitēns aiz sajūsmas skaļi smējās un blīkšķināja līdzi – tik ļoti emocijas bija pārņēmušas bērna prātu! Jā, un vēl svarīgi bija visiem apkārtējiem paziņot, ka viņa ir pietiekami liela, lai pazītu daudzo debeszvaigžņu krāsas – zils, zaļš, sarkans, dzeltens – meita apzinīgi skaitīja, izpelnoties lielā brāļa aizrādījumus: “Tu taču traucē!”
Emociju pārpilna bija ne tikai mana meita vien. Lielajā pūlī, kur cilvēki vērot svētku kulmināciju bija sastājušies jo cieši, trīs manāmi iereibuši jaunieši katru gaismas šalti pavadīja ar saucieniem. Četrgadīgam bērnam nesaprotamā valodā. Droši vien meita saprata, ka tie ir sliktie vārdi, jo ik pa brīdim kāds no blakus stāvošajiem lielajiem uz puišiem dusmīgi skatījās.
Rupjo vārdu salikuma dažādi varianti bija jānoklausās daudziem bērniem un pieaugušajiem, un šo variantu, jāatzīst, jaunekļu vārdu krājumā bija daudz.
Pēc tam mājās vakarā mums bija jāatbild uz daudziem kāpēcītes jautājumiem – kāpēc raķetes ir zaļas, kur tās zvaigznītes paliek, kāpēc uz ceļa mētājas un zem cilvēku kājām šķind tukšās pudeles…
Meitas prieks par redzēto bija jūtams vēl nākamajā dienā. Paldies Dievam, lamu vārdu jūra uz salūta fona svētku noskaņai darvas karoti bija pievienojusi tikai mums, pieaugušajiem.
