«Ziņas» jau vēstīja, ka visu jūniju Jelgavas rajonā norisināsies konkurss «Sakoptākā dzīves telpa», kurā katrs pagasts piesaka objektus, starp tiem var būt arī lauku saimniecības.
«Ziņas» jau vēstīja, ka visu jūniju Jelgavas rajonā norisināsies konkurss «Sakoptākā dzīves telpa», kurā katrs pagasts piesaka objektus, starp tiem var būt arī lauku saimniecības.
Viena no tām – Platones pagasta Dārziņi.
Dārziņu saimniece Indra Prieciņa smej, ka piedalīšanās konkursos ir viens no viņas hobijiem, kam tagad pievienojusies jau visa ģimene. «Kopā ar bērniem esam piedalījušies spilvenu konkursā, «Zemgales Ziņu» piparkūku konkursā un daudzos citos. Esam arī uzvarējuši, un tad gan ir tāda īpaši laba sajūta. Sava dzīve kaut kā jāizrotā un jāpadara krāšņāka!» stāsta Indra.
Indra Dārziņos saimnieko jau desmito gadu. Pašlaik saimniecībā ir ap četrdesmit hektāru zemes. Gadu gaitā paspēts izmēģināt daudz. Tagad kūtī mīt astoņas slaucamās govis un septiņas telītes. Pienu izpērk pastāvīgās kundes. Taču saimniece šaubās – diez vai ilgi tā varēšot izvilkt, jo kvalitātes prasības paliek arvien stingrākas un ar astoņām gotiņām tās pildīt kļūst arvien neizdevīgāk. Visas analīzes un pārbaudes maksā lielu naudu, tādēļ ļoti iespējams, ka būs jāatstāj kādas pāris govis, lai piena pietiktu pašiem. Stingro prasību dēļ vajadzēja likvidēt vistas, jo tās nedrīkstot uzturēties vienā kūtī ar govīm. Kvalitātes prasības arvien aug, bet, kad paskatās, ārzemēs esot daudz vairāk visādu slimību un inficēšanos nekā pie mums Latvijā,» tā Indra.
Dārziņos tiek audzēti stādi. Saimniece stāsta, ka dažreiz atbrauc pircēji un paņem puķu stādus par 15 latiem, bet ir kundes, kas grib kaut ko tādu, kā nav citiem. «Tāpēc arī esmu aizrāvusies ar jaunā meklēšanu un izmēģināšanu. Katru reizi, kad aizbraucu uz tirgu, nopērku kaut ko jaunu un neizmēģinātu.» Stādus, kas netiek pārdoti, izstādu laukā. Zudumā nevar laist neko. Tā jau trīsdesmit gadu – kopš vectēva laikiem – Dārziņos tomāti tiek audzēti uz lauka. Ir gadi, kad viss noslīkst, bet tā notiek visiem zemniekiem. Lauksaimnieks jau vispār ir atkarīgs no laika apstākļiem.
Saimniecība ir liela, un darbu ir bezgala daudz. Neaizvietojami palīgi Indrai ir viņas vecāki, ome un opis, kā arī trīs atvasītes. Meita un jaunākais dēls ir vislielākie saimniekotāji pa māju. Neviens darbs viņiem nav svešs. «Tā mēs te visi darbojamies. Es esmu galvenais ideju ģenerators, savukārt omei un opim ir nepārspējamās rokas, kas to visu realizē,» tā saimniece. Šad un tad atbraucot arī kādi citi palīgi.
Mājas apkārtne izskatās kā maza lauku paradīze. Visapkārt zied puķes. Katru gadu dīķi izrotā ūdensrozes. Pērn esot bijuši veseli 48 ziedi! Pie dīķa uzcelta maza lauku pirtiņa, kur ziemas laikā atpūsties brauc studenti, bet vasarā arī cita publika. Pirtiņai pamatus pirms pieciem gadiem ielika opis. Netālu no dīķa top dāvinājumu aleja. Tā kā katru gadu svētkos sabrauc kupls skaits radu, dažreiz pat līdz piecdesmit, ir vajadzīga svinēšanas vieta, kur iedegt ugunskuru un jauki pasēdēt. Kāpēc tieši dāvinājumu aleja? Lielākā daļa krūmu un puķu, kas tur tiek iestādīti, ir dāvināti. «Kaimiņi un radi jau zina, kas jādāvina jubilejās,» smejas Indra. «Tā mums šī aleja kļūst arvien krāšņāka».
Konkursam «Par sakoptāko dzīves telpu» īpaši gatavojas Prieciņu jaunākā paaudze. Šis notikums liek pamatīgi rosīties gan brālim, gan māsiņai. Viņi intensīvi ravē un uzpoš puķu dobes un pļauj mauriņu. Bērni ir čakli palīgi. Pavisam negaidīti Dārziņu sētā ir parādījies jauns rotājums – liels, dekoratīvs koks, ko atgādājis kaimiņš.
Indras vājība esot florisms, ar to viņa nodarbojas nu jau otro gadu. Mazi brīnumi atrodami visapkārt. «Vasarā tepat organizējam nometnes, kas sanāk reizi divās nedēļās,» tā Indra.
Katru gadu darām, ko varam, lai sakārtotu apkārtni. Kad sākām saimniekot, izzāģējām krūmus.
Šogad salnas pamatīgi apsaldēja tomātus. Mums ir tāda salnu un sausuma vieta. Laiks ir tas, ko paredzēt var vismazāk. Pirms pieciem gadiem iestādījām 800 upeņu krūmu, un jau piekto gadu visas ogas ir nosalušas. Nu tā, pa tīram. Tikko mazās odziņas aizmetušās, sals izdara savu. Tagad jau esam daļu izcirtuši, bet arī šogad salna apskādējusi upenes, tā ka pie ogām tik drīz netiksim.
Ja runā par naudu, tad jāsaka – ar to galu savilkšanu tā ir, kā ir. Kuļamies, kā mākam. Vienīgie ienākumi ir omes un opja pensija, jeb, kā opis saka, «regulārs pabalsts zem iztikas minimuma robežas».» Arī kredītu neesot iespējams dabūt, jo Indras apgādībā ir trīs bērni.
«Varētu jau krāt katru santīmu, savilkt jostu un sēdēt tikai mājās, bet gribas, lai bērni arī kaut ko redz. Svarīgi ir padomāt arī par lietām, kas priecē dvēseli, nevis tikai rakties pa lauku no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jo cilvēks ir apmierinātāks ar dzīvi, jo viņš vairāk var sasniegt.» stāsta Indra.
Mājai ir arī sava himna, bez kuras nenotiek neviens lielāks pasākums.
Nākotni plānot Indra neņemas. Kas notiks – notiks. Galvenais tikai turpināt kaut ko darīt un meklēt jaunas iespējas. Bez tām jau nekā nebūs. Ja runā par iestāšanos Eiropas Savienībā, tad lielākais pretinieks tam ir opis. «Nekur vēl nav rakstīts, ka mēs tur tiksim. Un es ceru, ka netiksim,» tā opis. Viņaprāt, pārspīlētās kvalitātes prasības, kas aug arvien vairāk, tuvojoties Eiropai, ir jau nedaudz absurdas.
Mājinieki stāsta, ka izdarīts ir daudz, bet vajag vēl vairāk. Plāni ir bezgala lieli, tikai jāņemas tos realizēt.
