Jau daudzus gadus Valda Klāsena, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūta direktora, dzīvi pavada mūzika.
Jau daudzus gadus Valda Klāsena, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūta direktora, dzīvi pavada mūzika. Agrāk viņš dziedājis pamatskolas un tehnikuma koros, nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu – vīru korī «Ozols», kas martā svinēs savu 60. gadadienu.
Kā jūs sākāt dziedāt «Ozolā»?
– Toreiz gan koris vēl nebija «Ozols», tam gadu gaitā nosaukumi ir mainījušies. sāku dziedāt pēc studijām akadēmijā, kad atgriezos aspirantūrā. Organizēdams kādu sarīkojumu, gāju pie diriģenta Rūdolfa Šteina, lai uzaicinātu kori piedalīties. Viņš to lietu nokārtoja ļoti vienkārši:
– Mēs piedalīsimies, tikai tev pašam tad arī jādzied!
Tā es sāku dziedāt korī «Ozols», un tas bija 1963. gadā.
Savas pastāvēšanas laikā vīru koris piedalījies visos Latvijas Dziesmu svētkos un Baltijas valstu studentu dziesmu svētkos «Gaudeamus», daudzos koncertos un pašdarbnieku saietos. Tautas kora nosaukumu tas ieguva 1978. gadā.
Jauniem cilvēkiem mēdz arī nepatikt dziedāšana korī. Jums tomēr patika?
– Tā ir pašreizējā situācija, toreiz bija mazliet citādi. Ir filosofiska pamattēze: katrai darbībai ir sava pretdarbība. tā izpaužas arī jauniešu iesaistīšanā dažādos kolektīvos. Veidojās pionieru, komjauniešu un tamlīdzīgi kolektīvi, kuros visiem obligāti bija jāpiedalās. dažviet tāpat veidoja arī kori. Protams, jaunajos cilvēkos tas izraisīja pretreakciju – nevēlēšanos to darīt. Tas ir saglabājies vēl tagad. Pret pašu dziedāšanu parasti nevienam pretenziju nav, tas ir skaisti un visus iepriecina. Bet kuram gan gribas darīt obligātos darbus?
Vai, satiekoties ar cilvēkiem, jūs cenšaties uzzināt, kā viņiem ar to dziedāšanu?
– Jā, varbūt. Pēc principa: es uzkāpu kalniņā, līgaviņu lūkoties, nolūkoju tautu meitu, kura kaut cik necik dzied…
Vai, zinādami jūsu dziedātprasmi, draugi un paziņas lūdz padziedāt saietos?
– Jā, prasa, lai es, piemēram, uzsāku dziesmu. Bet tad es parasti sataisu balsi, cik vien zemu varu, un saku, ka no tā nekas nesanāks,– varu tikai palīdzēt citiem.
Jūs dziedājāt agrāk un darāt to tagad. Ar ko atšķiras toreizējie jaunieši no tagadējiem koristiem?
– Tagad jauniešiem jau studiju gados ir jāsāk domāt par savas karjeras veidošanu, jāiekaro sava vieta dzīvē. Agrāk studentu nākotni izlēma citi, vajadzēja tikai studiju laikā mazliet izrādīties plašākai sabiedrībai, lai darbs būtu atrasts. Mūsdienu students tiešām ir daudz aizņemtāks. Tie, kas darbu ir jau atraduši un savu dzīvi kaut cik nokārtojuši, jūtas stabilāk un var veltīt vairāk laika arī atpūtai un ārpusdarba kolektīviem.Bet attieksmē pret mūziku nekas nav mainījies. Mūsdienu jaunieši varbūt vairāk zina teoriju, ir ar labāku muzikālo izglītību… Katram laikmetam savas iezīmes.
Vai koristi ir kļuvuši par draugiem?
– Ja stundām ir jānosēž kopīgos mēģinājumos, no tajos valdošās noskaņas ir atkarīga arī kolektīva uzstāšanās, jebkurš kļūst par sava veida draugu kora attiecību nozīmē. Kolektīvā apziņa korī ir arī rakstura audzināšana, jo no katra attieksmes ir atkarīga visu uzstāšanās.
Vai kādreiz pēc koncerta nav radusies vēlēšanās kādam pārmest sliktu dziedāšanu?
– Jā, tas tā varētu būt.Taču, ja cilvēks ir nācis uz mēģinājumiem un centies, bet nav iznācis, ko tur var pārmest? Mūsdienās ikvienam ir pēc iespējas vairāk laika jāvelta darbam, tāpēc nevar pagūt uz visiem mēģinājumiem.
Vai koncertu laikā ir bijuši arī starpgadījumi?
– Protams, bez tiem jau neiztikt. Esam, piemēram, dziedājuši ar pavadījumu – kad visu koncertu līdzi velk paliels suņu bariņš.
Ko jums patīk darīt no darba un dziedāšanas brīvajā laikā?
– Esmu no laukiem, tāpēc patīk pastrādāt dārzā un darīt citus ar lauksaimniecību saistītus darbus. Lai neatpaliktu no dzīves laiku veltu arī mūsdienu tehnoloģiju apgūšanai – internetam, datoriem.
Vai jūs esat jelgavnieks?
– Nē, esmu no Liepājas rajona. Jelgavā nokļuvu studiju laikā un paliku pēc augstskolas beigšanas, kad mani uzaicināja te strādāt.
Kāda jums šķiet Jelgava salīdzinājumā ar dzimto pusi?
– Reljefi Jelgava ir vienmuļāka, līdzenāka. Šeit labi ir studentiem, jo šī nav liela pilsēta, kur laucinieks jūtas kā pazudis cilvēku burzmā.
Studentu dzīve Jelgavā ir izvietota vienkop, te viņi var arī pilnībā izpaust savus talantus, būt aktīvi un iesaistīties dažāds sarīkojumos.
Vai jūs apmeklējat Jelgavas kultūras pasākumus – koncertus, izrādes?
– Jā un nē, atkarībā no tā, cik daudz ir brīvā laika.
Vai izklaides iespējas mūsu pilsētā jums šķiet pietiekamas?
– Pašlaik, manuprāt, ir apsīkums. Noteikti pietrūkst koncertzāles, varbūt par tādu kļūs pils aula… To ir grūti pateikt.
No vēstures
«11. un 12. vagonā ar mums kopā brauca Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas vīru koris «Junda», 65 jaunekļi un vīri, braši kā ozoli, un viņus vada diriģents Viesturs Liepiņš. Koris dziedāja Omskā Lauksaimniecības institūtā, Novosibirskā Lauksaimniecības mācību saimniecībā, Krasnojarskā Papīra un celulozes fabrikas kultūras namā, Irkutskā Aviācijas skolā, Lauksaimniecības istitūtā, Alumīnija fabrikas klubā, sanatorijā «Baikāls» kalnā pie ezera – visu vairs nezinu. Programmā latviešu klasiķu un padomju komponistu dziesmas. Latviešu teksti tika iepriekš izskaidroti. Atsauksmes bija visos laikrakstos, gan īsas, bet viscaur cildinošas un pateicīgas, allaž pieminēta tautu draudzība.»
(Jānis Sudrabkalns, žurnāls «Karogs», 1972. gads)
