Tastatūras maigā klaboņa, nullīšu un vieninieciņu, formulu labirintu krāsainā pasaule, teksta mirgoņa monitorā, aizvien jaunas un neizzinātas iespējas ir daļa datorspeciālista jelgavnieka Aigara Lapiņa ikdienas, kam veltīti arī studiju gadi LLU.
Tastatūras maigā klaboņa, nullīšu un vieninieciņu, formulu labirintu krāsainā pasaule, teksta mirgoņa monitorā, aizvien jaunas un neizzinātas iespējas ir daļa datorspeciālista jelgavnieka Aigara Lapiņa ikdienas, kam veltīti arī studiju gadi Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU).
Dators nu reiz ir tā lietiņa, kas nemanāmi ieņēmusi stabilu vietu darbavietās un mūsu mājokļos. Dažos gados notikusi vesela informācijas tehnoloģiju (IT) revolūcija, kas tūkstošiem darbspējīgo cilvēku piespiedu brīvprātīgi likusi pārorientēties, apmeklēt kursus vai pašiem apgūt datorzinības, jo citādi draudējis izkrist no aprites. Jaunajiem vieglāk, jo viņi modernajām tehnoloģijām aug līdzi. Tagad pat dažus gadiņus vecs žiperis prot saspaidīt pareizās “kompīša” pogas, liekot omītēm un opīšiem izbrīnā ieplest acis. Jāatzīst, ka datorzinības cītīgi apgūst arī daudzi seniori.
Toreiz likās tīrās šausmas
Aigars pirmo nopietno datorpieredzi ieguva skolā. “Gāju kursos, kur apguvu lietojumprogrammas. Toreiz “Words” likās tīrās šausmas, bet bija interesanti,” atceras jaunietis, kas datorzinībās nu jau pāraudzis skolas laika draugus, ar kuriem kopā iemēģināti pirmie soļi informācijas tehnoloģiju lauciņā. Vēl pirms dažiem gadiem tie nav bijuši tik aši, bet piekļuve datoram – ierobežota. “Mājās man tas parādījās, kad mācījos pirmajā kursā,” atklāj Aigars, paužot apbrīnu par straujo IT attīstību. “Māsa tagad jau pamatskolā taisa interneta lapas! Es tajā laikā mācījos, kas ir “Words”. Taču, jo ātrāk jauniešus iepazīstinās ar IT, jo ātrāk tiks nodrošināta jauno speciālistu izaugsme,” pārliecināts A.Lapiņš.
Studijas jaunā fakultātē
IT straujā invāzija Latvijā attīstījusi veselu nozari, kas to uztur. Tie ir programmētāji, datorsistēmu administratori, tehniķi jeb vienā vārdā – datorspeciālisti, kam lielākās mūsu valsts augstskolas gādā pienācīgu izglītību. A.Lapiņš, absolvējot Jelgavas Valsts ģimnāziju, izpētīja darba tirgus pieprasījumu un saprata – datoriķi ir vajadzīgi speciālisti nozarē, kas strauji attīstās. Svarīgi, ka šī joma puisi interesēja. Viņš nolēma turpināt mācības LLU IT fakultātē, jo tā tuvāk mājām, nemaksā tik bargu naudu kā galvaspilsētas augstskolās, no rītiem var ilgāk pagulēt, bet galvenais: “Uzskatu, ka pašlaik LLU IT fakultāte ir pat labāka par citām, jo viss tajā ir jauns un atrodas attīstībā. Šajā brīdī cilvēki ir visradošākie,” pārliecināts jaunais datorspeciālists. Labo izglītības kvalitāti novērtējusi arī galvaspilsētas eksaminācijas komisija, slavējot nopietni izstrādātos bakalaura darbus, kas pierādījuši Lauksaimniecības universitātes konkurētspēju IT jautājumos, stāsta nu jau maģistrantūras students. A.Lapiņš pērn pievārētās bakalaura studijas LLU raksturo kā grūtas, vieglas un interesantas, bet pietiekamas, lai sevi veiksmīgi apliecinātu darba tirgū.
Līmējām tapetes un smējāmies, ka darbs interesants
Pirmo darba rūdījumu IT jomā Aigars ieguva pašmāju LLU. “Pirmajos kursos mani pamanīja pasniedzēji un piedāvāja inženiera programmētāja amatu, ko uzņēmāmies kopā ar draugu. Sākumā smējāmies, ka darbs tāds interesants – līmējām tapetes un krāsojām grīdu. Vēlāk gan tikām pie programmēšanas. Tad mani pamanīja atkal cits pasniedzējs un uzaicināja sadarboties, taisot mājas lapas, kas ir pirmā profesionālā pieredze. Pārējais – teorētiskās zināšanas, ko samācīja augstskolā,” stāsta datorspeciālists.
Jau kādu laiku A.Lapiņa darbavieta ir Rīgā. “Izdomāju aiziet nedaudz citā virzienā, pierādīt sevi cilvēkiem, kas mani nepazīst. Pašlaik strādāju ar uzņēmuma pārvaldības sistēmām, kas ietver grāmatvedību. Ekonomika man nekad īsti nav patikusi, bet, taisot programmatūru, ar to jāsaskaras, jo ļoti labi jāpārzina joma, kurā darbojies. Visu laiku notiek mācīšanās process, jo jaunā uzdevumā ir daudz nezināmā, kas rada jautājumus. Tas ir interesanti,” atzīst Aigars, atklājot, ka iegūtās zināšanas labi iederas nākotnes vīzijās par, iespējams, savu uzņēmumu, kur lieti noderēs prasme orientēties grāmatvedībā un likumdošanā.
“Informācijas tehnoloģiju joma ir tāda, kur nevar visu zināt, – vienmēr būs uz ko tiekties, jo virzienu, kur darboties, ir ļoti daudz un tajos var vilkt paralēles ar citiem amatiem. Piemēram, datorsistēmu administratori varētu būt ļoti labi vadītāji,” uzskata A.Lapiņš, atklājot, ka pašam vislabāk tīk strādāt uzņēmumā kopā ar citiem datorspeciālistiem, jo risinātās sarunas rada pamatu attīstībai.
Profesijā saista izaicinājums
Nezinātājiem no malas brīžam šķiet, ka datoriķis tāds sausiņš vien ir, kurš nevar dzīvot bez sava “darbarīka”, kuram ir komunikācijas grūtības, salīkusi mugura un biezas brilles. Turklāt šīs nodarbošanās pārstāvji veido tādu kā brālību, tīksminoties par iespēju sarunāties savā “terminu valodā”, ko citi nesaprot. Vai tiesa? Aigars ieskicē ainu: “Datoriķiem ir attīstīta racionālā domāšana, kā visu uztaisīt efektīvāk un labāk. Tas izpaužas arī dzīvē – cenšos darīt tā, lai nebūtu nekā lieka, ievēroju savus nosacījumus. Datoriķi varētu dēvēt par burta kalpu. Radošais izpaužas programmās. Profesijā mani saista informācijas apjoms, jo tas ir izaicinājums. Ietekmē nozares straujā attīstība, jo nedrīkst apstāties – zināšanās uzreiz caurums, ko nav tik viegli aizpildīt.”
Datorspeciālists gan atzīst, ka dažos gados nedaudz pasliktinājusies redze, taču to nevarot norakstīt tikai uz profesiju. “Zinu, ka mans amats ir sēdošs, tāpēc apmeklēju trenažieru zāli un cenšos sevi fiziski uzturēt formā, lai pie datora “neiesūnotu”.”
Aigars smej – ar to terminu valodu nav tik traki, ja zina, ka kompānijā ir kāds, kas to nesaprot un neinteresējas, tad nerunā. “Respektējam citus!” viņš teic.
“Draudzene gan mani saukā par draugu datoriķi. Tas izskatās šādi – kad atnāku mājās, atveru datoru un paskatos, kas jauns. Ja esmu noguris, varbūt to aizveru, ja ne, sāku tajā rakņāties. Dators jau nepaliek darbā, bet velkas visur līdzi. Tas ir mājās un ceļā, arī mācīšanās notiek ar interneta palīdzību. Dators kļuvis tik pieejams, ka sāk traucēt un ietekmē apkārtējos,” atzīst Aigars, atklājot, ka jau tā saspringtajā dzīves grafikā tomēr tiek meklēts laiks kādas teātra izrādes vai koncerta apmeklējumam.
Iesākto virzienu Aigars gan negrasās mainīt – tas būtu nelietderīgi, jo patērēts daudz laika, lai to apgūtu. Datorspeciālistu apmierina arī atalgojums, ko nosaka profesijas lielais pieprasījums darba tirgū. A.Lapiņš stāsta, ka lielākā daļa IT pēdējo kursu studentu jau atraduši nopietnus darbus, taču jāsāk uztraukties par konkurenci, ko drīzumā sagādās jaunā paaudze. “Bet pieredze ir manā pusē!” pārliecināts Aigars.
