Mūsdienās haotiskas, pārsātinātas vides stimuli dezorientē un nelabvēlīgi ietekmē jauno paaudzi.
Mūsdienās haotiskas, pārsātinātas vides stimuli dezorientē un nelabvēlīgi ietekmē jauno paaudzi. Bērni vairāk ir pakļauti vides vardarbīgai ietekmei nekā pieaugušie. Nelabvēlīga ietekme ir arī spēļu zālēm.
Sākumā liekas – kas tur slikts: bērns nodarbināts, netraucē pieaugušos. Izpētot situāciju, jāsecina, ka pozitīvā tur ir pārāk maz.
Sākumskolas klasēs jau parādās pirmie azartiskie spēlētāji. Azartu var pamanīt jau it kā visnevainīgākajās bērnu spēlēs ar papīriņiem («faņķikiem»). Nākamajam azartiskajam spēlētājam mirdz acis, viņš ir aizrāvies un nevar vien beigt spēli. Tā ieguvusi it kā varu pār viņu, kad citiem tā jau kļuvusi vienaldzīga, apnikusi. Līdzīgi ir ar azartu spēļu zālē.
Manā skolā – sanatorijas internātskolā – bērni vēl nav tik aizrāvušies ar laika pavadīšanu spēļu zālēs, tomēr aptaujā vairāki jaunāko klašu skolēni atzīst, ka tur spēlē trīs reizes nedēļā. Četri skolēni vēlētos to darīt, bet vecāki neatļaujot apmeklēt spēļu zāli biežāk kā vienreiz mēnesī.
Par azartu, kas bērnu prātus paņem savā varā, liecina vēl dažas atbildes uz jautājumiem. Uz jautājumu, cik ilgi tu gribētu spēlēt, skolēns, kas pie datorspēlēm pavada katru dienu, atbild, ka gribētu tur pavadīt visu diennakti, bet neiznākot laika. Daži atbildēs raksta, ka vēlētos spēļu zālēs pavadīt 12 stundu.
Protams, sākumskolas klasēs šo skolēnu skaits vēl ir mazs, bet tas pamazām palielinās pusaudžu vecumā, kad samazinās vecāku aizbildniecība.
Pārsvarā bērni un pusaudži no datorspēlēm saņem negatīvas emocijas. Tā ir šaušana, kaušanās, troksnis, uzvaras azarts, zaudējuma pārdzīvojums, baiļu sajūta. Bērni spēlē visu pēc kārtas: ralliju, kārtis, biljardu, šautriņas, futbolu, kara spēles, «džokerus» un citu. Meitenes sākumskolā ar datorspēlēm vēl neaizraujas, bet, kā pašas saka, ir izmēģinājušas.
Visi spēlējošie bērni uz jautājumu, vai tu gribētu atsacīties no spēlēšanas, atbildēja ar «nē». Situācija atkarīga arī no bērna dzīvesvietas. Pārsvarā ar spēlēm aizrāvušies ir tie, kuri dzīvo tuvu spēļu zālēm un var viegli tur nokļūt.
Vecākiem jācenšas saredzēt ļaunumu, ko mūsdienās nes azarts. Ir bērni, kuriem ātri pielīp azartiskās spēles un kuri no tām netiek vaļā. Paraugs ir efektīvāks nekā vārds, tādēļ ģimenei nepieciešami kopīgi pasākumi, pārdzīvojumi, pastiprinātas pozitīvās emocijas, kas dod gandarījumu. Ģimenē ir jākoriģē bērna brīvība atbilstoši vecumam. Jau no dzimšanas brīža uz bērnu iedarbojas apkārtējā vide. Viņš ir pakļauts ne tikai fiziskai un ķīmiskai vardarbībai, bet arī psiholoģiskai ietekmei. Bērniem vairāk nekā pieaugušajiem nepieciešama aizsardzība pret tādiem vides faktoriem kā troksnis, liela cilvēku drūzma, alkohols, necenzēti vārdi un citi faktori.
Ja mazajam cilvēkam ir pārāk daudz iespaidu, pārdzīvojumu, notikumu, viņš ātri pārsviežas no viena uz otru, neveidojas noteiktas intereses. Tas savukārt veicina vājas gribas veidošanos. Bērnam sāk likties, ka viss ir vienmuļš, nav nekā interesanta, mācīties negribas, grūti sevi piespiest veikt uzdevumus. Datorspēles kompensē šīs izjūtas, taču attīstībai praktiski neko nedod. Vecākiem jāzina, ko likt vietā, jādomā par bērnu interešu paplašināšanu. Dators var palīdzēt skolēnam apgūt mācību vielu, izraisīt interesi par dažādām zinātnēm, bet tas nedrīkst pārvērsties tikai par azarta spēli. Atrodot racionālu nodarbošanos, mēs varam glābt savu bērnu no savdabīgas atkarības. Ar gadiem to izdarīt kļūs arvien grūtāk, reizumis pat neiespējami.
