1945. gada 8. maijā Vācija parakstīja savas armijas kapitulācijas līgumu. Tieši tāpēc šajā datumā vairumā pasaules valstu tiek atzīmēta Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Savukārt 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis nāca klajā ar priekšlikumu radīt organizētu un vienotu Eiropu. Viņaprāt, tas būtu nepieciešams mierīgu attiecību uzturēšanai kontinentā. Tagad to pazīstam kā «Šūmaņa deklarāciju». Pēc septiņiem gadiem sešas valstis, parakstot «Romas līgumu», lika pamatus šodienas Eiropas Savienībai. Tāpēc tieši 9. maijs ir simboliskais datums, kuru atceras vairums Eiropas valstu. Mūspusē – Latvijā – šie abi datumi gan iecelti ideoloģisko batāliju krustugunīs. Līdzīgi kā pārējā Eiropā, Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas 8. maijā atzīmē Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Savukārt 9. maija kā vienotās Eiropas dienas atzīmēšana tomēr īsti nav iegājusies. Drīzāk šo datumu ievērojam citā sakarā, jo mūsu valstī dzīvo daudzi, kam tas asociējas ar Lielā Tēvijas kara beigām jeb Uzvaras dienu. Tas tad arī ir kārtējo «kalendāro karu» cēlonis, un īpaši aktīvi to cenšas ekspluatēt visu krāsu un nokrāsu politikāņi. Līdz šim Jelgavā tādas kaislības, kas virmo galvaspilsētā, gājušas secen. Sanācis, ka abus datumus tie, kas vēlas tos atzīmēt, diezgan civilizēti «sadalījuši». Principā tas ir pareizākais – mierīgi, bez liekas ažiotāžas ļaut katram svinēt to dienu, kas viņam šķiet īpaši svarīga. Bez grūstīšanās un skaļām runām. Rīdziniekiem šoreiz būtu, ko no mums pamācīties.
