Skan korālis Doma baznīcā, un pa eju iet sirmi vīri, ienesdami karogus. Kā viņi pārvērtušies!
Skan korālis Doma baznīcā, un pa eju iet sirmi vīri, ienesdami karogus. Kā viņi pārvērtušies! Vai tie nav tie paši jaunekļi, kas, valkājot svešu formu zaļganpelēkā nokrāsā, gāja cīņā pret Baigā gada izraisītājiem, cīņā par savu zemi, ģimenēm, tautu, lai to pasargātu no jaunām zvērībām. Kāds mirdzums vīru acīs, cik cēla gaita! Tas nekas, ka roka nedaudz trīc, kāja pieklibo un Gulagā apsaldētās plaušas sēc. Šodien viņi atkal ir jauni, spēka un savai Dzimtenei uzticības pilni. Viņi zvērējuši mūžīgu uzticību sarkanbaltsarkanajam karogam, kuru vairodziņā uzšūtu uz piedurknes nēsāja kā svētumu.
Skan mācītāja vārdi par daudzajiem viltus praviešiem, kas nāks solīdami, krāps, apmuļķos, piesmies, bet vajag cieši ticēt, ka nāks īstenais. Beidzoties svētbrīdim pārpildītajā Domā, kurā tik daudz kādreizējo cīņu līdzgaitnieku, viņu dzīvesbiedreņu un līdzi jūtošo, skan Leonīda Breikša dzejolis:
Daudz vētru mums
reiz pāri gājis
Un, ja vēl daudz
mums viņu būs…
Cik vareni skan dziesma! Liekas, mums piebalso arī kaujas laukos kauto, tūkstošu Gulagā nomocīto balsis, to tūkstošu, kas pēc mocībām atgriezušies neatrada savas tēva mājas, jo tajās bija iemitinājies svešinieks. Pārāk daudzi ilgus gadus nevarēja būt laimīgi, jo iekarotāji viņiem bija uzlikuši zīmogu – karojuši nepareizā pusē, jums būt mūžam pazemotiem. Brīnums, šie pazemotie, nezaudējot cieņu, ir vienkopus, pārpilda Domu, vēlāk laukumu, lai bezgalīgā gājienā dotos cauri Vecrīgai pie Brīvības pieminekļa. Tas nekas, ka malā kraukļi ķērc. Ejot klausāmies, kā uzmundrinošus vārdus uzsauc mūsu laiku meitenes, tikpat skaistas un valdzinošas kā toreiz. Rinda aiz rindas pieiet pakāpieniem un noliek ziedus. Kā parasti, aizbēgusi valdība, norobežojusies no tiem, kas pirmie devās cīnīties pret komunistu uzspiesto varu. Tagad viņi ir drošībā, iekļuvuši Saeimas namā.
Tad bijušie karotāji sadalās, lai daļa pabūtu pie Mātes Latvijas Brāļu kapos, bet daļa brauktu uz Lesteni, kur guldīti Kurzemes cietokšņa aizstāvji. Turpat 500 cīnītāju atraduši vietu svētītā zemē, par kuru atdeva dārgāko – savas dzīvības.
Piemiņas brīdis sākas ar klusumu. No saulainajām debesīm krīt baltas sniegpārslas. It kā kauto cīnītāju dvēseles lido pār mums.
2000. gada16. martā
