Cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība normālā sabiedrībā. Vērtības samērot, protams, nav tas pats, kas kūku dalīt, taču cilvēka dzīvība, manuprāt, ir visa atskaites punkts.
Cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība normālā sabiedrībā. Vērtības samērot, protams, nav tas pats, kas kūku dalīt, taču cilvēka dzīvība, manuprāt, ir visa atskaites punkts. Pagājušās nedēļas nogalē, precīzāk, vienā dienā, dažādos Latvijas rajonos noslīkuši pieci vīrieši. Šonedēļ žurnālisti ziņo par divu bērnu un sievietes noslīkšanu Ķīšezerā. Pirmo karsto dienu izaicinošā saule Latvijai ir bijusi traģiska.
Var piekrītoši māt ar galvu, kad, raugoties ciniskāk, peldēt gribētāju sakarā par galveno argumentu tiek izvirzīts individuālās atbildības trūkums. Jā, kad cilvēka vairs nav, tad grūti runāt par kaut kādu individuālo atbildību. Taču tās deficīts pirmām kārtām ir jāaktualizē tieši proaktīvos, tas ir, uz nākotni vērstos nolūkos.
Pēdējos gados, šķiet, daudz biežāk piesaucam šo individuālo bezatbildību. Viens neprātis palaiž savu šķirnes suni, un tas sakož bērnu, mēs jautājam – kur šeit atbildība? Kāds nodedzina neskaitāmus hektārus ar pērno kūlu – atkal bezatbildība. Ejot peldēties tagad, kad vēl ūdens nav tā īsti sasilis, visvairāk ir jādomā par iespējamajām sekām. Cik gan reižu nav dzirdēti stāsti – gribēju pārpeldēt pāri karjeram, taču, kad biju ticis līdz pusei, sarāva kāju krampī; nereti traģēdijas ūdenī notiek vismuļķīgākajā veidā – alkohola reibumā. Šādi un citi piemēri liecina, ka cilvēki negrib domāt par savas bravurīgās rīcības sekām, un tā eventuāli var izvērsties par traģēdiju. Riskantās uzvedības seku skaidra apzināšanās – tas ir individuālās atbildības pamatā.
Lai nu ko, taču savās dziļi personiskajās problēmās grūti vainot valsts institūcijas. Bet tomēr… saistībā ar pēdējo divu nedēļu laikā noslīkušajiem cilvēkiem rodas kāds pamatots pārmetums – valsts institūciju absolūti vājā iedzīvotāju informēšana par piesardzību, ejot peldēties. Iekšlietu ministrijai noteikti turpmāk ir jāapsver ideja par informēšanas stratēģiju, kuras mērķis būtu pārliecināt iedzīvotājus būt uzmanīgiem peldoties, it īpaši vasaras karstumā. Cilvēks, Aristoteļa vārdiem runājot, ir politisks dzīvnieks, un šim politiskajam dzīvniekam dažkārt ir jāatgādina it kā vispārzināmas patiesības. Un šai atgādināšanai jābūt labi pārdomātai no sabiedrisko attiecību viedokļa.
Var jau būt, ka kāds man pārmetīs naivu teoretizēšanu, taču manā rīcībā ir vismaz viens spēcīgs arguments saistībā ar šo informēšanas nepieciešamību. Proti, tie ir aizpagājušie «asiņainie» Jāņi, kas apdullināja Latvijas sabiedrību un pagājušie Jāņi, kad ar efektīvu informēšanas kampaņu tika sasniegts ievērojams progress. «Asiņainajos» Jāņos bojā gāja 25 cilvēki, pagājušos – divi. Atšķirība ir, un to, uzskatu, lielā mērā veidoja sekmīgā informēšanas kampaņa, ko izvērsa Ceļu satiksmes un drošības direkcija. Tāpēc arī var pieņemt, ka efektīvi informatīvi vēstījumi liktu aizdomāties pārdrošajiem peldētājiem par savas rīcības bīstamību. Patiesībā grūti atspēkot argumentus par šādas informēšanas bezjēdzību, ja tās sekmīga realizācija izglābj vairākus desmitus cilvēku dzīvību. Katrā ziņā iedzīvotāji krietni pozitīvāk vērtēs, teiksim, pašvaldību, kas šādu informēšanas kampaņu veiks, par pašvaldību, kas tikai primitīvi rūpēsies par savu tēlu.
Sabiedrībai kopumā un katram Latvijas sabiedrības loceklim atsevišķi jārūpējas par savu drošību. Cilvēka dzīvība ir ne tikai vērtība, bet tā ir arī neiedomājami trausla. Sinoptiķi sola karstu vasaru, kas daudzus cilvēkus gribot negribot aizvilinās līdz dzestrajai upei vai tuvākajam karjeram. Būsim atbildīgi par savu un tuvinieku dzīvībām visi kopā.
