«Jūsu brišana pa kupenām nebija velta,» moži telefona klausulē teica cienījamu gadu lauku māmiņa no Lielplatones pagasta. Pirms divām nedēļām avīzē publicējām rakstu, kurā tika aprakstīta mīklaina parādība. Proti, Strēlniekos televizors vecajā analogajā sistēmā rādīja labi, bet, antenai pievienojot jauno dekoderu, – nekā. Montieris bezspēcīgi bija ieteicis pārvilkt lauku māju citviet. Saimniekam nekas cits neatlika, kā savlaicīgi pasūtīto dekoderu gādāt uz pastu, lai sūtītu atpakaļ. Divas dienas pēc raksta publicēšanas uz šīm mājām aizbrida (ceļš tur šoziem stāv aizputināts) cits sakaru meistars. Ar līdzpaņemto dekoderu viņam izdevās pārslēgt televizoru uz digitālo sistēmu. No priecīgajiem klientiem nekādu «honorāru» montieris neņēma. Tieši otrādi! Līdzatnesto dekoderu viņš atstāja dāvanā, piebilstot: «Tas jums pa kreņķiem!» Šādas dāvanas gan tiek vien tādiem cilvēkiem, kas vientuļi neieslīgst savās problēmās, bet atklāj tās sabiedrībai.Kolēģu mudināts, pateikšu arī par savu sīko nedēļas kreņķi. Protams, biju vainīgs, kad vakara nogurumā nevietā ielas malā atstāju mūsu pilngadību sasniegušo ģimenes auto. Piemirsu, ka tieši šajā nedēļas naktī atbildīgajiem dienestiem tur paredzēts tīrīt ielu. Tiesa, pašvaldībai ar līdzekļiem ir trūcīgi un jau kādu laiciņu mūsu mājas apkārtnē kupenas stāv kā stāvējušas. Toties Pašvaldības policija savu darbu dara akurāti – dažas stundas vēlāk, kad attapos un skrēju mašīnu pārvietot, zem stikla tīrītāja jau stāvēja trīsdesmit latu soda kvīts (pēc policijas ziņām, līdzīgs sods par stāvēšanu neatļautās vietās naktīs šogad «iešķiebts» četrdesmit auto īpašniekiem). Vai summa nav šim laikam par lielu? Priecē doma, ka man ir bijusi izdevība par to uzrakstīt avīzē, jo tad jau lietas var mainīties uz labo pusi.
