Svētdien ir Mātes diena, tāpēc Herta nolēma iepriecināt arī savu mammīti un devās pirkt viņai dāvanu.
Svētdien ir Mātes diena, tāpēc Herta nolēma iepriecināt arī savu mammīti un devās pirkt viņai dāvanu.
Franču stikla trauku dāvināšanas bums ir beidzies, arī parfimēriju katrs pats pērk pēc savas gaumes. Tāpēc Herta nolēma atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un iegādāties vajadzīgu lietu – grāmatu ādas vākus.
Ja kādreiz vajadzēja dāvanu, kurai bija ne tikai praktiska, bet arī mākslinieciska vērtība, to meklēja lietišķās mākslas salonos un «Daiļrades» veikalos. Starp «dzintara pirdieniņiem un lupatu lāčplēsīšiem», kā teicis kāds hrestomātijās ierakstīts latviešu dzejnieks, bija nopērkami arī izcilas kvalitātes lietišķās mākslas priekšmeti.
Tā Herta atcerējās, ka Akadēmijas ielā 4 blakus picērijai joprojām atrodas vairs neeksistējošās «Daiļrades» veikals, un uzraksts vēsta, ka tur var iegādāties dāvanas draugiem un sev. Veikals atrodas diezgan neizdevīgā vietā – it kā pilsētas centrā, taču nostāk no cilvēku plūsmas. Par tā esamību neliecina arī izteiksmīgi skatlogi.
Nelielajā tirdzniecības telpā ir viss, pie kā bija pieradusi cauri gadiem izkoptā Hertas tautas mākslas mīlestība. Lupatu lellītes un citus putekļiem domātos suvenīrus tagad ir nomainījušas mazmazītiņas, smukiņas māla vāzītes un gaviļnieka dzīvē uz desmit minūtēm vajadzīgie tā saucamie adresu vāki. Par godu veikala saimniekiem gan jāsaka, šīs preces aizņem diezgan nenozīmīgu daļu.
Plauktā Herta ieraudzīja arī viņai vajadzīgo mantu. Tie bija ādas grāmatu vāki ar reljefā iespiestu zīmējumu (cena ap trīsarpus latiem). Redzot Hertas interesi, pārdevēja piedāvāja no Valmieras puses nākušos, kuros rotājums bija izveidots no dažādu krāsu ādas gabaliņiem. Lai vāki būtu izturīgāki, to stūros bija metāla iemalojumi (Ls 4,60). Glīti, oriģināli un praktiski! Tā, dāvana mammītei nopirkta.
Tad Herta sāka aplūkot pārējo piedāvājumu. Netrūka daži zeķubikšu pāri un nedaudz franču stikla. Viņas uzmanību saistīja ar roku apgleznotas zīda šalles par četrpadsmitarpus latiem. Viņa atcerējās, ka līdzīgas smalkajā Asnātes Smelteres salonā «A» Rīgā maksā vismaz divas reizes vairāk.
Interesanti bija arī «Limbažu linos» austie divkrāsu dreļļi, kur labi saskanēja tradicionālais lina tonis un otra krāsa – zila, vēsi zaļa vai sarkanīga. Veikala stūrītī uz šāda divkrāsu galdaudiņa bija nolikti zilgani keramikas trauki. Izskatījās patiešām labi. Tā kā citu pircēju tobrīd nebija, pārdevēja pastāstīja, ka šī keramika nāk no Vidzemes un citur Jelgavā nav nopērkama.
Taču bija vēl viena lieta, patiesībā lietas, kuru dēļ sieviete bieži krīt azartā. Sudraba rotaslietas. Protams, Jelgavā labā izvēlē tās ir nopērkamas gan «Pērlē», gan «Laimdotā», taču vienmēr var atrast ko tādu, kas citur nav. Uz sudraba izstrādājumiem ar bijušās «Daiļrades» juvelieru firmas «Rota» zīmi, Rīgas juvelierizstrādājumu fabrikas ražojumi, arī nedaudz itāļu sudraba ķēdīšu. Kad Herta pielaikoja septīto auskaru pāri, viņa saprata, ka nepirkt būtu vienkārši nepieklājīgi. Tāpēc izvēlējās auskarus (cena bija ļoti saprātīga, bet publiski dažādu apsvērumu dēļ viņa to nenosauca) un elegantu ādas rotaslietu kārbiņu ar trīs nodalījumiem par sešiem latiem. Galu galā arī viņa ir māte!
