Pēc ziemas brīvdienām atgriežoties darbā, liels prieks bija atkal satikt kolēģes. Viena dižojās ar meitas adītu un Ziemassvētkos dāvinātu džemperīti, cita demonstrēja vīra izraudzītu blūzīti, bet Leldes galvā pamanīju ļoti interesantu cepuri.
Pēc ziemas brīvdienām atgriežoties darbā, liels prieks bija atkal satikt kolēģes. Viena dižojās ar meitas adītu un Ziemassvētkos dāvinātu džemperīti, cita demonstrēja vīra izraudzītu blūzīti, bet Leldes galvā pamanīju ļoti interesantu cepuri. Tai piešūtās violetās ziedlapiņas lieliski saskanēja ar tādas pašas krāsas mēteli. Lelde stāstīja, ka vecāki uz Ziemassvētkiem uzdāvinājuši dāvanu karti cepuru veikalā – jaunais mētelis prasīt prasīja elegantu galvassegu. Lelde saņēmās, veco beretīti atstāja mājās un drošā solī devās uz veikalu, kur citu pēc citas sāka pielaikot cepures. Pašai par lielu pārsteigumu, tās bija skaistas un labi izskatījās galvā, taču nevienai nebija īpašā akcentiņa, kas varētu to padarīt saskanīgu ar jauno mēteli. Lelde bija neatlaidīga. Viņa nolēma, ka cepurei, kas patika un piestāvēja vislabāk, uz pelēcīgajām ziedlapiņām, kuras krāsas dēļ tomēr tik labi neizskatījās, viņa uzšūs violetas bārkstiņas. Tās tieši mēteļa krāsā viņa bija ievērojusi dziju veikalā. Saņēmusi kāroto cepuri, Lelde priecīga devās mājās. Rūpīgi viņa katru bārkstaino dzijas galiņu citu pie cita cieši piešuva pelēkajām lapiņām, noklājot tās violetām bārkstiņām. Defekts bija kļuvis par efektu. Tagad uz ielas garāmgājējam grūti nepamanīt kolēģes galvassegu. Un, ja vēl dāma cepuri prot skaisti nest, tad efekts ir divtik liels. Gandarījumu sniedza arī pārējo kolēģu komplimenti.
