Uzklausiet manu padomu – nekad nepārbaudiet sava mīļā cilvēka mīlestību.
Uzklausiet manu padomu – nekad nepārbaudiet sava mīļā cilvēka mīlestību.
Biju jauna un dumja, kad mani par sievu apņēma ļoti cienījams vīrietis, tolaik kolhoza agronoms. Dzīvojām saticīgi, jo viņš bija traki iecietīgs un pacietīgs. Manus niķus un stiķus viņš uzņēma ar smaidu un izpratni. Patiesībā jau man nekā netrūka. Tomēr tāds nemiera un varbūt arī baiļu gariņš manī dega un kvēloja. Varbūt pietrūka savas vērtības apzināšanās – nezinu. Taču nevienu brīdi es nebiju pārliecināta, ka mans mīļais vīrs mīl tikai mani un tikai ar mani viņam saistās visa turpmākā dzīve. Caurām dienām kalu plānus, kā noskaidrot, kura īstenībā ir tā, pie kuras saistās viņa sirds.
Un izkalu arī. Ņēmu uzrakstīju viņam vēstuli it kā kādas sievietes vārdā un uzaicināju uz satikšanos. Noteiktajā laikā stāvēju aiz mājas stūra un gaidīju savu vīru parādāmies. Viņš neatnāca un mans prieks bija neaprakstāms.
Gāja dienas, bet neticība mīļajam cilvēkam atkal auga augumā. Nudien, laikam taču biju ar to slima. Ne no šā, ne no tā sāku pārbaudīt viņa kabatas, cerot atraust kaut kādas norādes uz viņa neuzticību. Skaidrs, ka tur nekā nebija. Bet mani pārņēma trakas dusmas – redz ko, cik gudrs un blēdīgs. Taču es jau gan neesmu nekāda muļķe. Vienreiz tik un tā pieķeršu! Un rakstīju atkal vēstuli. Otro reizi aicināts, vīrs atnāca. Laikam taču ieinteresējās, kas tā neatlaidīgā. Brīdi pagrozījies un uz randiņu aicināto nesastapis, viņš sēdās uz motocikla un aizbrauca.
Būtu jau labi, ja es spētu savaldīties. Vīru vakarā sagaidīju ar raudās aizpampušu seju un pārmetumiem. Viņš sākumā pat nesaprata, par ko ir runa. Bet kad saprata…
Ar to arī sākās mūsu kopdzīves noriets.
Bērnu mums nebija, varējām mierīgi sadalīt mantu un aiziet katrs uz savu pusi.
Vīrs apprecēja kolhoza grāmatveža meitu, piedzima divi dēli. Bet es pārcēlos uz pilsētu un dzīvoju viena. Bija gan iespēja iziet pie vīra otrreiz, taču es baidījos, ka mana neticības apsēstība nebūs mani atstājusi.
Galva jau ir sirma, vaigi grumbaini. Vairs nestrādāju, un pietiek laika pārdomām. Es nenožēloju to, kā esmu dzīvojusi, jo nožēlot,– tas nozīmējot vēlēties, lai bijušais atgriežas. Es to negribu.
Mani kremt vienīgi tas, ka nav īsti, kam savas dzīves gudrības nodot, jo neba visu laiku esmu tikai kļūdījusies. Tādēļ arī uzrakstīju jums, «Zemgales Ziņu» lasītājām.
A.G.
