Kārtējo reizi Latvijas cilvēki apliecinājuši, ka mēs nepaliekam vienaldzīgi brīdī, kad kāds no mums nokļūst bezizejas situācijā un nostājas aci pret aci ar kaulaino tikai tādēļ, ka pats vai deviņgadīgā Dāvja gadījumā viņa ģimene nevar atļauties samaksāt 300 tūkstošus eiro par operāciju, lai glābtu dzīvību. Man pašam ir trīs bērni, un man viņi ir vissvarīgākie pasaulē. Noteikti tāpat ir Dāvja vecākiem. Paldies Dievam, maniem bērniem veselība ir laba, taču šīs dažas iepriekšējās dienas arī es, tāpat kā daudzi tūkstoši, nespēju palikt vienaldzīgs pret aicinājumu ziedot naudu puikas dzīvības glābšanai.
Esmu pārliecināts, ka nav lielas jēgas moralizēt un kārt pie kauna staba Latvijas politiķu un ierēdņu radīto valsts sistēmu, kas liktenīgajā brīdī ar vienaldzīgu likumu pantu seju atteica Dāvim šo viņa ģimenei ārkārtīgi lielo, bet valsts budžetam patiesībā mazo summu tikai tādēļ, ka normatīvie akti, redziet, to neļauj.
Vienlaikus lielu gandarījumu rada fakts, ka dažu dienu laikā mēs visi kopā esam spējuši saziedot teju 250 tūkstošus eiro, tādējādi bez patosa apliecinot – kā sabiedrība esam dzīva, domājoša, līdzatbildīga un līdzjūtīga, jo kritiskā brīdī spējam pasniegt roku kādam, kurš ir atkarīgs no tā, vai mēs nenocietināsim savu sirdi, kā to izdarīja sistēma.
Protams, politiķi pēc šā gadījuma skaļās publicitātes arī ļoti aktīvi sarosījās un nu steidz sniegt savu artavu, lai no valsts līdzekļiem piešķirtu finansējumu. Un gan jau daļa politiķu arī ziedoja Dāvja dzīvības glābšanai no savas kabatas.
Šis varbūt ir īpašs gadījums, kad Latvijas pilsonim vajag tik lielu naudas summu, lai operāciju veiktu tik tālā zemē, taču šis ir kārtējais gadījums, kad sabiedrība ziedo smagi slima bērna vai pieaugušā ārstēšanai, jo valsts palīdzību atsaka. Un tas ir nenormāli, ka daudzu mūsu līdzcilvēku dzīvības ir atkarīgas no citu žēlastības, lai gan mēs visi maksājam nodokļus un uzturam šo valsti. Tajā pašā laikā valsts spēj vieglu roku iegrūst miljardus neveiksmīgu baņķieru vai uzņēmēju biznesu glābšanā un skaidrot to ar nacionālajām interesēm.
Varbūt naivi, tomēr ceru, ka beidzot politiķi sakārtos sistēmu, apjēdzot, ka, visai iespējams, Dāvis pēc gadiem 20 vai 30 būs tas uzņēmējs vai valstsvīrs, kurš īstenos kādu Latvijas veiksmes stāstu un pirmkārt domās par to, lai Latvijas cilvēki ir veseli un laimīgi. ◆
