Jelgavas rajona Padomes Izglītības pārvaldes speciāliste Māra Pūre, piedalīdamās Sokrāta (Socrates) programmas projektu konkursā, izcīnīja iespēju piedalīties Eiropas Kopienas izglītības programmas (Comeniuss) kursos Lielbritānijā.
Jelgavas rajona Padomes Izglītības pārvaldes speciāliste Māra Pūre, piedalīdamās Sokrāta (Socrates) programmas projektu konkursā, izcīnīja iespēju piedalīties Eiropas Kopienas izglītības programmas (Comeniuss) kursos Lielbritānijā.
Tā sauktajā Komeniusa akcijā iesaistās cilvēki, kas jelkādā veidā saistīti ar skolu. Mūsu valstī tā notiek trešo gadu. Lai varētu piedalīties kādā no izglītošanās formām, bija jāuzraksta projekts, un tas vērtēšanai tika nosūtīts uz Briseli. No Latvijas 16 projektiem ievērību izpelnījās divi, taču gala vērtējumā individuālo stipendiju mācībām (1500 eiro) nopelnīja Māra Pūre. Kursos Noršīldā (North Shield) piedalījās trīsdesmit viens dalībnieks no dažādām Eiropas valstīm, tajā skaitā no Latvijas un Igaunijas.
Māra Pūre izstrādāja projektu par dažādu paaudžu mācīšanos kopā, kas dod iespēju jaunākiem un vecākiem cilvēkiem izglītoties citam no cita. Par saistošo šajā tēmā stāsta pati Sokrāta programmas stipendiāte.
Arī Latvijā zūd paaudžu saikne
– Šī tēma mūsu valstī kļuvusi aktuāla pēdējos gados. Līdz ar tirgus ekonomikas ienākšanu sabiedrībā radusies tendence noniecināt to, kas bijis labs. Atteikšanās no visa vecā nenoliedzami ir uzlikusi savu zīmogu. Jaunieši uzskata, ka jāsāk visu darīt «tukšā vietā». Citur pasaulē jau tikuši pāri šim posmam un domā citādāk: kā saglabāt senās tradīcijas, lietas, kas stāsta par tālāku un tuvāku tautas pagātni. Pieredze šajā ziņā ir ļoti dažāda, arī netradicionāla.
Kādā skolā tika veikts pētījums, kā dzīvoja Anglijā kara laikā. Projektā meitene raksta, kā uz skolu atnākuši cilvēki, kas tajā laikā dzīvojuši, un stāstījuši, kā ļaudis ģērbās, ēda un tā tālāk, un ka tas nemaz tik viegli nebija. Mēs bieži vairs šādu pieredzi neuzklausām. Tā liekas tāla pagātne, kas mūs vairs neskar.
Savukārt vecākā paaudze tagad jūtas atstumta. Kāda sieviete gados stāstīja, ka viņai bijušas lielas bailes iet uz skolu, jo bija iedomājusies, ka tur viņu apmētās ar puvušām olām, ka mūsdienu jaunatne ir spējīga tikai uz vardarbību vai ņirgāšanos. Taču, kad aizgājusi, tad redzējusi, ka tie ir interesanti jaunieši, kas labprāt grib kaut ko mācīties arī no vecākās paaudzes. Un šādos pasākumos viņa «ievilkusi» savu kaimiņieni, tad vēl kādu utt. Es domāju, ka mūsu apstākļos tik viegli nebūs, jo ārzemēs vecie cilvēki no bezdarbības «nīkst ārā». Mūsējiem jāgādā iztika, tomēr zinu, ka daudzi pensionāri, arī skolotāji, dzīvo mājās, un, ja viņus šajā izglītošanas darbā iesaistītu, viņi labprāt strādātu.
Tādējādi mans mērķis kursos bija gūt pārliecību un apgūt metodiku, kā strādāt Latvijā, lai dzīves un darba pieredze, kas ir mūsu tautai, nepazustu, bet kā liela garīga vērība tiktu saglabāta. Vecākās paaudzes cilvēkiem ir iespējams pamācīties no jaunajiem komunikācijas mākslu, datorprasmi un vēl daudz ko citu, kas mūsdienās ir aktuāli.
Auga cilvēciskais pašvērtējums
Šie kursi paaugstināja manu cilvēcisko pašvērtējumu un izpratni, kā strādāt Latvijā. Tos vadīja pasniedzēji no Lielbritānijas, Austrijas un Dānijas. Darbā tika izmantota grupu un projektu darbu veidošanas metodika pēc stāsta (Storyline) principa, kas kā metodisks paņēmiens pie mums mazāk pazīstams. Tas ir grupas darbs. Katram no mums bija jāiejūtas kādā tēlā – vai mums ir 84 vai 37 gadi, vai esam baņķieris, politiķis vai baznīcas darbinieks – un tas jāizdzīvo. Sākām ar to, ka mēs gribētu un varētu būt tādi un ko spētu izdarīt. Sanākot kopā ar citām grupām, izspriedām, ko esam darījuši un kas no tā iznācis. Nākamajā dienā domājām, ko darīt tālāk. Tika, piemēram, pieņemts priekšlikums gatavot lauku sieru. Daudzi nemaz nezināja, kas tas tāds ir. Protams, viss notika tikai stāsta līmenī, praktiski jādara tas nebija. Sīki izdomājām, kā rīkosimies, kur tas notiks, cik izmaksās, kā katrs iesaistīsimies darbā. Piedalījās ļoti dažādi cilvēki, viena sieviete bija atbraukusi ar trīs nedēļu vecu bērniņu.
Pēc tam bija «ledus laušana», kad grupas sevi prezentēja, un projektu izvērtēšana, kur parādījās vecākās un jaunākās paaudzes ieguvumi un arī varbūtējās psiholoģiskās bailes, darbojoties kopā. Visi zīmēja un rakstīja, līdz visas sienas telpā bija aplīmētas ar grupu projektiem.
Iespējami starptautiski sadarbības projekti
Pie mums dažādu paaudžu kopā mācīšanās iespējama skolās, pašvaldībās, bibliotēkās, baznīcās, skolu projektu nedēļās un citās nodarbībās. Mana misija ir idejas nodot citiem, pastāstīt, kā tas pasaulē notiek. Darbu apgrūtinās tas, ka ir maz metodisko materiālu, tie visi ir angļu valodā. Bet kas bez maksas tos tulkos?
Man ir kontakti ar gandrīz visām Eiropas valstīm. Izmantojot šos sakarus, rajonā centīšos veicināt starptautiska sadarbības projekta radīšanu par dažādu paaudžu mācīšanos kopā. Tas varētu būt kopdarbs ar Itāliju un Zviedriju, kurā iesaistīsies mūsu rajona un varbūt arī citas skolas Latvijā. Arī pati, ja aicinās, labprāt braukšu un stāstīšu.
Jāmaina sabiedrības attieksme
Pagastos daudzi cilvēki varētu iesaistīties šāda tipa nodarbībās, protams, reālajā dzīvē ir citādi: daudzi neko negrib darīt. Ja ir kas īpaši interesants, tad piedalās, bet, ja kāda skumīga pastāstīšana par vecajiem laikiem, tad – paldies! Projekts nozīmē kopā darbošanos. Vai visi zina, kā maizīti cepa, kā gatavoja skābputru Vidzemē un Kurzemē, kas ir sklandrausis? Ar to taču mēs varam pievilināt tūristus!
Dānijā redzēju muzejā – smēde un kalējs, bet pie ārsienas aug… dille, viena gara, izstīdzējusi dille ar uzrakstu «dill», laikam taču tāpēc, lai cilvēki to redzētu arī ārpus veikala. Mūsu sabiedrībā viss vēl nav pazaudēts, neesam ne badā un arī ne garīgā nabadzībā, lai nedomātu par sevis pilnveidošanu. Protams, jāstrādā ar skolu un pašvaldību vadītājiem, lai mainītu sabiedrībā izveidojušos attieksmi pret šo problēmu.
Gūtās zināšanas vērtēju augstu
Kursu laikā bija ļoti vērtīgas neformālas profesionālās sarunas ar dažādu Eiropas valstu skolotājiem, tikšanās ar vietējiem jauniešiem un gados vecākiem cilvēkiem, kuri darbojas dažādos projektos.
Kursi bija vērtīgi arī angļu valodas prasmju nostiprināšanai. Aktīvi piedalījos visās nodarbībās, aizstāvēju grupas viedokli plenārajās sanāksmēs. Tikšanās sākumā daudziem dalībniekiem nebija skaidrs, kas ir Latvija un kur tā atrodas, tagad esmu pārliecināta, ka kursu laikā viņu zināšanas paplašinājās.
Ceru, ka turpmākais darbs no rajona līmeņa pārtaps reģionālajā un starpvalstu līmenī. Paldies visiem, kas sekmēja iespēju mācīties Lielbritānijā!
