Pirms pāris dienām vakarpusē braucām uz Eleju un Sesavas pagastu pie lauku ļaudīm. Tā kā nedaudz kavējām, nokļūt galapunktā vajadzēja iespējami ātrāk.
Pirms pāris dienām vakarpusē braucām uz Eleju un Sesavas pagastu pie lauku ļaudīm. Tā kā nedaudz kavējām, nokļūt galapunktā vajadzēja iespējami ātrāk. Tomēr krēslainajā laikā, kad no debesīm krita kaut kas līdzīgs slapjam sniegam un lietum, pa šoseju Jelgava – Lietuvas robeža pārvietojās vairāki, mūsuprāt, dīvaini autovadītāji, kas brauca apbrīnojami lēni – ap 70 kilometriem stundā atļauto 90 vietā.
Puspajokam, kā nereti to mēdz noteikt tikai ļoti pašpārliecināti braucēji, šoferim teicu, ka laikam lēnajam “autiņam” sieviete pie stūres. Tā arī bija. Nodomāju, ka tā tikai sakritība, jo uzskatam, ka sievietes brauc sliktāk nekā vīrieši, kopumā nepiekrītu. Tomēr drīz mūsu uzņemtos tempus atkal nācās samazināt, jo priekšā braucošais spēkrats ne tikai ripoja ļoti lēnīgi, bet arī turējās tuvu ceļa viduslīnijai. Apdzinām. Atkal sieviete. Tāpat ar nākamo auto. Tikai atšķirībā no iepriekšējā šī stūrmane ne tikai virzījās teju pa šosejas vidu, bet arī bija aizmirsusi pietiekami kārtīgi aizvērt auto durvis, turklāt ļāvās sarunām pa mobilo tālruni. Tovakar uzskats, ka iepriekš minētajā teicienā ir daļa patiesības, nostiprinājās daudz ciešāk.
Elejā un vēlāk Bērvircavā sastapu brīnišķīgus ļaudis. Ar apbrīnojamu dzīves pieredzi, vērā ņemamiem uzskatiem un labsirdības pārpilnu viesmīlību. Sarunas ar šādiem atvērtiem lauku cilvēkiem aizritēja nemanāmā tempā. Un tad mājupceļš atpakaļ uz Jelgavu.
Jau krietni tumšākā vakarā, pilsētas ielās dodoties, no gaisa vēlās jau kaut kas cilvēka prātam šķietami briesmīgāks. Sapratu, ka ziema drīz būs klāt, jo ūdens, sniega un ledus sajaukums nekas rudenīgs vairs nešķita. Tomēr ielās pavadīto laiku nomainīja sarunas ar patīkamiem cilvēkiem tikpat patīkamā vidē. Vēlāk, vēl brīdi pilsētā esot, pārņēma izjūta, ka lietus sajuties par šīszemes valdnieku. Apģērbs drīz vien kļuva slapjš, Jelgavas “gaišajās” ielās vēl pa neveiklam kāpienam pāris peļķēs, un škita, ka nekas briesmīgāks par šādu laiku nevar būt. Bet vakars atkal pagāja ar “feiniem” cilvēkiem.
Jautāsiet – kāda bija šā apraksta morāle? Vienkārši, nav jau sliktu notikumu. Reizēm cilvēkiem ir neveselīga attieksme. Par peļķēm var lamāties, bet var arī speciāli brist tajās un ļaut sejā sisties lietum. Bet vēl noteiktāk var secināt to, ka dzīvē nepārtraukti patīkamie notikumi mijas ar ne tik priecīgiem. Laikam tāpēc, lai nezustu spēja uztvert dažādas izjūtas. Pēc aukstas ziemas vienmēr atnāk saulains pavasaris. Vajadzīgi abi.
