Liene (34), divu bērnu māmiņa:Šoruden, kad dēls sāka iet bērnudārzā, domāju, kā būs, cik ātri pieradīs vai ļoti neraudās. Pēc dabas viņš nav no klusajiem un mierīgajiem, bet audzinātāja jau sākumā brīdināja, ka jārēķinās ar to, ka adaptācijas laikā mēdzot būt visādi. Ilgi nebija jāgaida. Vienu dienu audzinātāja stāsta, ka mans trīsgadnieks kādu puisīti stiprāk pagrūdis, bet citam pa galvu ar klucīti sitis. Vakarā pārrunājām, ka tā darīt nav labi, ka otram sāp. Nākamajā dienā viņš bija izvēlējies citu taktiku – kādai meitenītei tīšām uzlējis ūdeni. Audzinātājai taisnojos, ka mājās gan viņš tādas lietas ne pret vecākiem, ne lielo māsu neatļaujas, bet pedagoģe mani mierināja – kamēr bērns adaptējas svešajā vidē, mēdzot notikt dažādi pigori un mana puikas nedarbi vēl neesot trakākie. Lielā meita adaptācijas periodā bērnudārzā sāka slapināt biksēs, lai gan jau gadu regulāri prasījās uz podiņa. Draudzenes meitiņai acīmredzami sāka izkrist mati, ko ārsts arī skaidroja ar stresu un pierašanu pie dārziņa. Indra (36), meitas mamma:Meitiņa pēc dabas ir kluss un nosvērts bērns. Biju uztraukusies, kā spēs iedzīvoties skoliņā (kā saucām pirmsskolas sagatavošanas grupu). Anna nebija gājusi bērnudārzā, kas pastiprināja manas bažas, jo biju pieredzējusi, ka publiskos un saviesīgos pasākumos meitiņa ieķeras man rokā un ir neizkustināma iet kopā ar bērniem un rotaļāties. Pirmajā skolas dienā Anna turpināja karāties man elkonī, bet jau nākamajā situācija sāka strauji mainīties uz labo pusi. Par to paldies jāsaka skolotājas palīdzei, kura Annu uzņēma kā savu bērnu, palīdzēja, iedrošināja, ņēma pie rokas un ļāva pat pasēdēt opā, ja uznāca kreņķis. Soli pa solītim meita atraisījās, līdz Ziemassvētkos jau bija tik droša, ka piedalījās ludziņā. Ja nebūtu šīs skolotājas, Anna droši vien sēdētu stūrī, nevienu netraucētu, bet spītīgi audzētu sevī nepatiku pret vietu, kur aizvesta. Arī ģimenē nācās rūpīgi pastrādāt, lai nebūtu raudāšanas, ejot uz skolu. Runājām ar Annu, iedrošinājām, kā nu mācējām, pat piesolījām saldumus, ja viņa būs cēlusi roku un atbildējusi uz skolotājas jautājumiem. Droši vien tas nebija īsti pareizi uzpirkt bērnu, bet iedarbojās. Patlaban meita iet 5. klasē un ar skolu ir apmierināta. Nekāda dižā aktīviste viņa nav kļuvusi, bet ir gana patstāvīga, apmeklē vairākus pulciņus, viņai izveidojies neliels, bet stabils draugu loks.
