- ”Kad spēlēju balli, pie manis pienāk jaunieši, kuriem knapi ir sešpadsmit, un jautā: “Harald, jūs varat nospēlēt “Mežrozīti”? Tad es smejos un saku: “Bet kā tu vari zināt “Mežrozīti”! Tā no Raimonda Paula pirmā albuma 1969. gadā.” Man pretī: “Skaista dziesma!” “Par to gan nav šaubu,” atbildu. “Līvu” “Zīlīti” man prasa spēlēt katrā ballē – jauni un veci.
Haralds Švītiņš priecē sarīkojumos jau četrdesmit gadu
“Esmu atgriezies Elejā,” teic Haralds Švītiņš. Pusmūža vīram ir šķietami neparasts pamatdarbs – dziedāšanas skolotājs Elejas pirmsskolas izglītības iestādē “Kamenīte”. Eleja ir Haralda dzimtais ciems. Elejas slimnīcā viņš nāca pasaulē pirms 58 gadiem. Taču Haraldu Švītiņu visplašāk pazīst kā pasākumu vadītāju, Ziemassvētku vecīti, Lieldienu zaķi, lācīti Pūku, Kāpēpeļuku, gaili, malkas cirtēju un vēl dažādu tēlu atveidotāju. Viņš ir arī muzikants kāzās, ballēs un reizēm bērēs. No pamatdarba brīvajā laikā Haralds veido lielu un mazu elejnieku, sesavnieku, vilcenieku, platonieku un citu Jelgavas novada iedzīvotāju dzīvē nozīmīgus godus. Un tā tas notiek jau kādus četrdesmit gadus.
Pedagoga profesijā – pēc citu ieteikuma
“Tā noteikti ir nejaušība, ka dzīvē esmu nokļuvis izglītības jomā,” teic Haralds par savu pamatdarbu bērnudārzā. Pamatskolas gadu nākotnes profesijas vīzijās zēns neko tādu nav uzrādījis. Taču skatuves dēļi viņu ir pievilkuši jau kopš bērnības, kad mācījies spēlēt klavieres Jelgavas mūzikas skolas Elejas filiālē. Pabeidzis Elejas vidusskolā pamatskolas klases, Haralds devās mācīties uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu, kur iestājās kordiriģentos. “Pēc pamatskolas es pat nezināju, ko īsti gribu. Bet bija tāda doma: ja esmu pabeidzis bērnu mūzikas skolu, tad tam tomēr ir vērtība, un jāiet šajā jomā vien tālāk.”
- ZIEMASSVĒTKU vecīša tērpu aizvadītajos Ziemassvētkos Haralds Švītiņš vilcis 45 reizes. Reiz gadījies, ka pie viņa pienācis septiņgadīgs prātvēders un teicis: “Tu neesi īsts Ziemassvētku vecītis!” “Kā tad es neesmu īsts Ziemassvētku vecītis, ja es nesu prieku, kas ir īsts?” zēnam domīgi pretī jautājis Haralds.
Tolaik Elejas sovhozā bija izveidojies vokāli instrumentālais ansamblis. Tur Haralds tika uzaicināts spēlēt taustiņinstrumentus. Tā, mācoties astotajā klasē, iesākās viņa pirmās balles muzikanta statusā. “Ja kāds draugs man sarīkojumā lūdza kaut ko priekam uzspēlēt, tad divreiz nebija jāsaka,” Haralds ar prieku atceras šo laiku.
Pēc mūzikas vidusskolas sekoja padomju laikos obligātais karadienests. 1988. gadā viņš sāka dziedāt Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”, kur tolaik bija tenoru vakance, un arī Latvijas Mākslas akadēmijas korī. Tā sanāca, ka 1991. gada janvārī – barikāžu laikā – Haralda Švītiņa darba vieta bija Vecrīgā, Valsts akadēmiskajam korim tur notika mēģinājumi. “Es neatrados barikāžu degpunktā. Taču katru vakaru Daugavmalā dziedājām tautasdziesmas un atmodas laika repertuāru,” neizceļot sevi, teic Haralds Švītiņš. Viņš atceras arī 1991. gada 20. janvāri, kad turpat netālu no kora kopmītnēm Bastejkalnā lidoja trasējošas lodes un dzīvības zaudēja četri cilvēki.
Drīz pēc 1991. gada barikādēm Haralds pārcēlās atpakaļ uz dzimto pusi, kur sāka strādāt par Sesavas Tautas nama vadītāju. Jaunais kultūras darbinieks vadīja Sesavas kori, kas piedalījās 1993. gada XXI Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un mūsdienās turpinās kā atzīstams vokālais ansamblis. Haralds spriež, ka tautas nama kori izjauca televīzijas seriāli. “Korī bija skaisti forši cilvēki, lielākoties lauku tantes. Bet vienu dienu uz mēģinājumu atnāk pieci dziedātāji, otru – astoņi citi. Vēl kādu reizi ierodas piecpadsmit un saka: “Beigsim mēģinājumu pusstundu agrāk!” Kāpēc? “Man ir jāredz, ko tas Hulio Eglasio tur novāks”,” skumji pasmaida Haralds.
1991. gada septembrī paralēli darbam tautas namā jaunais kultūras darbinieks sāka strādāt par dziedāšanas skolotāju un ārpusklases darba organizatoru Sesavas pamatskolā. Nāca tāds liktenīgs piedāvājums, un kāpēc gan ne? Sesavā dzīvojot, Haralds kopā ar skolotāju Ilzi izveidoja ģimeni, piedzima dvīņu puikas Elvis un Alvis.
Brigāde labam garastāvoklim
Paralēli darbam skolā turpinājās muzicēšana ballēs un pasākumu vadīšana. Haralds iesaistījās bērnu pasākumu rīkotāju grupā, ko vadīja režisore un kultūras darbiniece Rita Barone no Ozolniekiem. Viņas vīrs Aldis Barons, pēc Haralda domām, bijis Jelgavas rajonā labākais Ziemassvētku vecītis.
Pirms gadiem piecpadsmit kādā brīdī Haralds sajutis, ka ir vēlme mainīt darba vidi. Tad nāca piedāvājums pieņemt dziedāšanas skolotāja darbu “Kamenītē” – Elejas bērnudārzā (tieši tajā laikā Haralds tikko bija ieguvis bakalaura grādu Liepājas Universitātē). Ar mazajiem bērniem darbs izdevās. “Bērnudārzā izglīto caur rotaļu un spēli. Man patīk ar bērniem dulloties. Es tad nejūtu savus 58 gadus, kaut saprotu, ka laiku atpakaļ atgriezt nevar,” teic Haralds.
Kas pašam svētku pasākumu vadītājam dod prieku un optimismu? “Cilvēki mani uzlādē. Pat ļoti. Es varu atgriezties mājās no balles piekusis (īpaši tad, ja garāks ceļš jābrauc ar auto), bet optimisma lādiņš ir gūts veselai nedēļai. Es sevi uzlādēju ar to, ka daru to, kas man patīk,” saka Haralds Švītiņš. Uz jautājumu, vai viņam kādreiz ir slikts garastāvoklis, atbild: “Ir, ir, bet tas ātri pāriet. Es neprotu ilgi dusmoties.”
Haralds pats nesaprot, kā tas sanācis, bet kopš 2021. gada 15. februāra viņš katru rītu pieraksta pa vārsmai par tēmu “Labrīt”. Viņa jaunības gados Elejas vidusskolā bijusi pieņemta tāda vārdiska dullošanās: “Labrīt no rīta” un tamlīdzīgi. Piemēram, 19. aprīlī tapa ierakts:
Migla, migla, liela rasa… Kādam patīk migla, kādam patīk rasa. Man patīk rīts. Labrīt! Padomā, kas patīk tev?
Tad ieraksts 18. aprīlī: Kāds rīts! Nu kāds? Nu… savādāks. Nelīdzinās vakarrītam. Nevar salīdzināt ar rītrītu. Tomēr ir kas kopīgs. Tas ir: “Labrīt!”
Kad tev ir dzimšanas diena, sarunas nobeigumā jautā Haralds. Nosaucu datumu. Haralds nolasa savu vārsmojumu tieši tajā rītā, un es jūtos kā maķenīt dzimšanas dienā apdāvināts.
— Gaitis Grūtups
Viedoklis
Rita Barone, kultūras darbiniece
No cilvēkiem, ko dzīvē esmu satikusi, Haralds Švītiņš ir optimistiskākais un labestīgākais. Darbojas ar pilnu atdevi. Liekas, ka viņam nekas nav par grūtu. Mēs iepazināmies pirms gadiem trīsdesmit vēl Jelgavas rajona laikos, kad Haralds bija dziedāšanas skolotājs. Toreiz izveidojām bērnu pasākumu vadītāju grupu, kas darbojās līdz pat Covid-19 pandēmijai. Esam novadījuši simtiem Ziemassvētku eglīšu. Haralds spēja būt gan aktieris, gan skaņu režisors, gan muzikants un šoferis vienā personā. Haraldam ir skatuves harisma. Pret mani viņš vienmēr bijis ļoti pacietīgs un iecietīgs (sadarbības sākumā esmu viņu mācījusi nenorīt galotnes, izturēt skatuves tēlu). Haralds pieņem kritiku un pilnveidojas. Vadot bērnu pasākumus, sviedri ir lijuši tā, ka esam slapji līdz vīlītei. Priecājos, ka viņš turpina strādāt ar bērniem. Haralds to spēj.
