Pēc Latvijas Sporta federāciju padomes sertificētu speciālistu reģistra datiem, Latvijā patlaban ir 61 jāšanas treneris. Viena no viņiem – Ieva Frīdenberga, pie kuras Saulstaru stallī Staļģenē šoreiz viesojas “Ziņas”. Sastopamies manēžā, kur Ievas vadībā darbojas vairākas jaunās jātnieces. Vingrinājumu specifika ļauj noprast, ka stāžs šajā sportā katrai atšķirīgs, taču izpildes centībā var mēroties, un treneres uzmanība arī tiek vienlīdz visām.
Kas ir tik saistošs sporta veidā, kur, atšķirībā no lielākās daļas citu, panākumus nenoteic tikai paša talants vai darba spējas? Ar ko jārēķinās, ja par savu interešu domubiedru esi izvēlējies zirgu? Kad treniņu nodarbības beigušās, Ieva labprāt atlicina laiku arī garākai sarunai par šo tēmu.
– Bērni mūsdienās kādam sporta veidam bieži vien pievēršas, vecāku mudināti. Vecākus savukārt iedvesmo gan pašu nepiepildītie sapņi, gan Latvijas un starptautisko čempionu vai pasaulslavenu profesionāļu aizraujošais piemērs. Kā tas ir jāšanas sportā – kāpēc cilvēks izvēlas zirgu?
Kā esmu secinājusi pēc pieredzes, katrā vecumā tas notiek citādi. Mazajiem jātnieciņiem, līdz pusaudžu vecumam, stimuls lielākoties nācis no vecākiem. Iedvesmai palīdz arī superponiji un vienradži televīzijā un interneta vidē. Tā teikt – man patīk mazi zirdziņi, un tāpēc es gribu mācīties jāt. Mīlošie vecāki, protams, grib viņiem dot šo iespēju – kāpēc gan ne? Dažiem pietiek ar pirmo pamēģināšanu, citi paliek un turpina. Pusaudžu vecumā ietekmējošs mēdz būt klases un skolas biedru vai draugu pamudinājums. Trešā vecuma grupa ir pieaugušie, kas tādā veidā atrod iespēju izrauties no ikdienas, pabaudīt dzīvnieka klātbūtni, iemācīties tiktāl, lai varētu droši pastaigāt pa mežu… Un nebūt tie ir cilvēki, kas ar zirgu bijuši pazīstami jaunībā. Sastapi, ieraudzīji, iemīlēji kā no pirmā acu skatiena – brīžam šķiet, ka tā ir kaut kāda maģija.
– Lielais zirgs un mazais cilvēciņš – izmēru ziņā šie draugi ir tik atšķirīgi. Vai mazie bērni vairāk izvēlas ponijus?
Ne vienmēr. Ir tādi mazie, kas nesūdzas par lielajiem zirgiem, ir pusaudži, kas grib jāt tikai ar ponijiem, un ir tādi, kuriem patīk vienlīdz abi. Drošības ziņā es neteiktu, ka mazajam uzticamāks par lielo zirgu būs ponijs – tas vairāk ir viņa sajūtai.
– Atgriežoties pie pirmajām divām “sportiskākajām” grupām, – ar ko laikietilpības un pacietības ziņā jārēķinās vecākiem un ar ko mazajam jātniekam, ja viņš grib par tādu kļūt?
Iesākumam pozitīvs moments ir tas, ka zirgs nav kā cits bērna iekārots dzīvnieks tūlīt jāiegādājas. Atnākot uz nodarbībām, var viņu vispirms iepazīt, vari uz viņa trenēties, mācīties aprūpēt un tikai tad, kad saproti, ka tev tas patīk un padodas, sākt domāt par sava zirga iegādi. Ar ko noteikti jārēķinās jau kopš sākuma, tā ir pacietība, kas būs nepieciešama gan bērniem, gan vecākiem. Nenoliedzami, jātnieku sports ir arī salīdzinoši dārgs – finanses prasa ne tikai maksa par nodarbībām, bet arī inventārs, personīgajam zirgam vēl uzturēšanas izmaksas un nepieciešamības gadījumā veselības aprūpe. Augstākajā līmenī lai arī olimpiskais sporta veids, tas tomēr ir elitārs, un ceļš uz meistarības izaugsmi būs ieguldījumus prasošs.
– Kāpjot pa karjeras kāpnēm, sportisti no viena trenera nonāk pie cita, jau pieredzes bagātāka. Kā tas ir zirdziniekiem?
Zirdziniekiem ir līdzīgi. Katrs treneris ir vairāk fokusējies uz savu jomu. Vienā stallī akcents būs uz lielo sportu, citā vairāk uz darbu ar jaunzirgiem, citā varbūt amatieru trenēšana konkūrā līdz metru augstuma šķēršļiem. Ir treneri, kas ar maziem bērniem negrib strādāt, un ir tādi, kuriem patīk un padodas tieši šis posms. Jātniekam, lai kļūtu par sportistu, katrā ziņā jāiziet cauri visiem posmiem kopš sākuma. Vispirms iemācies pamatlietas, nostiprini savas sajūtas, līdzsvaru un visu pārējo. Kad tas paveikts, var ķerties pie nākamā līmeņa, doties pie nākamā trenera, kas iemācīs jau nākamās lietas.
– Populārākos treneru vārdus droši vien būsim dzirdējuši hokejā, basketbolā vai vēl kādā bumbu spēlē. Kādas līdzīgu autoritāti iemantojušas personības ir jātnieku sportā?
Par zirgu sportu diemžēl ziņās tik daudz nestāsta, līdz ar to arī treneru vārdi netiek cilāti. Pašu zirdzinieku vidū viņi ir zināmi, un sportisti dodas pie viņiem trenēties. Mēs esam tāds iesācēju stallis, bet starp zināmākajiem varu nosaukt, piemēram, Mairu Leju Jūrmalā, Anitu Mangali Kleistos. Pieredzē ar jaunajiem labprāt dalās arī vairāki sportistu gaitas jau beigušie jātnieki.
– Treniņu procesā laikam svarīga arī spēja draudzēties ar dažādiem zirgiem? To var iemācīties vai arī vajadzīgs kāds īpašs talants?
Sāksim ar to, ka zirgs ir ļoti emocionāls. Un viņam piemīt arī tā labā īpašība – sajust cilvēku, viņa noskaņojumu un ar savu nosvērto raksturu iedvest mieru. Ja esi dusmīgs vai satraukts, zirgs nedara pāri, ja nu vienīgi pats satraucas. Tad noder trenera padoms – lai saprastu, ko dzīvnieks tajā brīdī jūt un domā un kā abiem, ņemot talkā pacietību, kopā sastrādāt. Vienkārši esi spiests nomierināties, sākt kontrolēt savas emocijas, ieklausīties sevī, lai spētu arī uz viņa rīcību reaģēt.
– Sanāk – nezinādams, kas tev par kreņķiem, zirgs liek tos aizmirst.
Jā, liek par tiem tajā brīdī nedomāt. Jebkurš ar zirgiem saistītais pateiks, ka pat pastaigas laikā zirga mugurā vai vienkārši viņam blakus kopābūšana ir nomierinoša un ļauj sakārtot domas.
– Varbūt attieksme pret bērniem un pieaugušajiem ir atšķirīga?
Mūsu stallī, kur nāk lieli, mazi un pavisam maziņi, atšķirības kopumā zirgu reakcijā nenovērojam. Ir gan daži tādi, ko dēvējam par bērnu zirgiem – viņi tos mazulīšus nes kā uz pirkstu galiņiem, kā saprazdami, ka mugurā ir mazs bērniņš un jābūt saudzīgam. Ar lielāku jātnieku jau tas pats var būt arī kustīgāks. Zirgs jūt, kas tavā galvā notiek. Esi atnācis darboties un trenēties – tad es arī, lai iet! Esi atnācis relaksēties – labi, pastaigāsim.
– Raksturi tomēr mēdz būt dažādi, arī zirgiem. Vai var tā ar jebkuru uzreiz sadraudzēties? Un kas notiek, ja draugs tevi izmet no segliem?
Ar raksturiem tā ir, tāpēc arī atnākušajiem pirmā ir mācība zirgu sajust. Šī māka lielākoties pati no sevis nerodas. Saprast, kā dzīvnieks kurā brīdī reaģēs, kā kustēsies, ko darīs. Jo vairāk treniņprocesā zirgi tiek mainīti, jo ātrāk šī sajūta tiek uztrenēta un nostiprinās. Zinām, ka panākumos talants noteic tikai desmit procentus. Pārējais ir darbs, un tā tas ir arī jātnieku sportā visās šā procesa pakāpēs. Par to izmešanu no segliem – nu, gadās. Īpaši, kad jātnieks sāk mācīties lēkt pāri šķēršļiem. Bet, jo biežāk jāj, jo vairāk attiecīgie muskuļi un reakcijas tiek trenētas, jo retāk tā notiek. Ir nerakstīts likums, ka pēc kritiena jātiek atpakaļ zirga mugurā. Jāņem vērā, ka zirgs, lai cik liels draugs un emocionāls gudrinieks nebūtu, tomēr ir arī diezgan bailīgs dzīvnieks, kas reizēm var sabīties pat no savas ēnas vai no zaķa, kas izlec no meža. Ja tajā brīdī neesi situācijai gatavs, vari attapties vairs ne zirgam mugurā, bet blakus. Konkūra sacensību laikā var nobīties arī no neredzēta šķēršļa, un tad jātniekam svarīgi īstajā brīdī tomēr uz lēcienu iedrošināt.
– Konkūrs, iejāde un trīscīņa ir arī olimpiskajā programmā. Vari paraksturot katru no šīm disciplīnām?
Iejādē tiek vērtēta jātnieka sadarbība ar zirgu. Elementi un shēmas ir dažādas sarežģītības, no malas šī sporta disciplīna var izskatīties kā deja, kuras laikā jātnieks gluži vai neko nedara, taču tiesnešu vērtējums ir smalks un procentos izteikts. Disciplīna pilnīgi atšķirīga no konkūra, kur pārvarēts vai nepārvarēts šķērslis ikvienam redzams, kļūmes pārtop soda punktos un rezultātu noteic arī iekļaušanās noteiktā laikā. Taču arī konkūristam un viņa zirgam ir jāprot iziet iejādes vieglāko shēmu, kas ir abu sadarbības pamatā. Trīscīņā, kas Latvijā nav tik populāra, iekļaujas konkūrs, iejāde un kross, pārvarot nekustīgus, nekrītošus šķēršļus. Sarežģīta disciplīna, ko jātnieks izpilda ar vienu un to pašu zirgu.
– Ceļazīmi uz Tokiju ir ieguvis konkūrists Kristaps Neretnieks, bet kopumā Latvijas jātnieku meistarība līdz olimpiskajam līmenim nevelk. Varbūt arī nav ne vainas, ka jāšana pārsvarā paliek veselīga vaļasprieka līmenī? Vai sacensībām, kaut arī vietēja mēroga, tomēr arī ir kāda loma?
Par Kristapu Neretnieku visi turēsim īkšķus. Par vietēja mēroga sacensībām – to Latvijā ir diezgan daudz, un arī vajadzīgas – kā jaunzirgiem, tā arī jaunajiem jātniekiem, kuriem tās ir kā attiecīgā treniņposma mērķis un atskaites punkts, kad par savu ieguldījumu atdevi var pārliecināties un bērna panākumiem priecāties arī vecāki.
– Un zirgiem? Vai viņiem arī patīk sacensību atmosfēra?
Kā kuram. Ir zirgi, kuri to izbauda, un ir tādi, kuriem nepatīk. Daudz ir atkarīgs arī no ieguldītā darba, jo jebkuru negribētāju var iemācīt. Taču tas būs tikai disciplīnas jautājums, un īsts sportists no tāda dzīvnieka diezin vai sanāks. Tajā pašā laikā ir citi, kas šo sacensību atmosfēru acīm redzami izbauda. Protams, jātnieks par sava sportiskā drauga labsajūtu arī gādā – pacienā, samīļo, rūpējas, lai būtu labs un ērts ekipējums, atdzesē kājas pēc slodzes…
– No labsajūtas izjādes vai sacensību laikā līdz reitterapijai, kam Latvijā jau vismaz pārdesmit gadu ir medicīniskas procedūras statuss. Kas ir šīs ārstnieciskās lietas, ko cilvēks zirgā var piedzīvot?
Reitterapiju pirmām kārtām izmanto bērniem, kuriem ir veselības problēmas – fiziskas vai mentālas, ar emociju izpausmēm saistītas. Zirgs abu sadarbības procesā ar šīm problēmām “strādā”. Protams atbalstošiem un iejūtīgiem līdzās jābūt arī vecākiem. Sertificētu speciālistu gan šajā jomā ir maz, varbūt pat tikai daži.
– Romantiski un dramatiski jāšanas skati filmās un karalienes Elizabetes II izjādes jau cienījamā vecumā… Esat novērojusi – vai bērnības un jaunības aizrautība mūža gaitā saglabājas?
Jātnieka iemaņas nezūd, un muskuļu atmiņa saglabājas. Spēka ar gadiem varbūt paliek mazāk, bet citādi – vari jebkurā laikā pie jāšanas atgriezties. Protams, ja to vairs gribas, jo bieži vien cilvēks dažādu darbu un daudzo pienākumu jūklī vairs laiku jaunības dienu vaļaspriekam neatrod.
– Kad un kā pati nonācāt pie zirgiem?
Kā atminas vecāki un kopš kādas trešās klases arī es pati, man patika viss ar zirgiem saistītais. Krāju un līmēju blociņos bildītes ar viņu attēliem, braucot mašīnā, skatījos pa logu, kur kādu ieraudzīt. Tā līdz kādai sestajai klasei, kad beidzot visas sapņu zvaigznes sastājās un tiku beidzot arī zirga mugurā. Sāku Brankās, pēc tam aizgāju uz Tērvetes zirgaudzētavu. Vecs un rāms zirgs bija arī kaimiņos uz laukiem, kur dzīvojām. Varēju to kasīt, tīrīt, mīlēt un bučot. Tā arī viss brīvais laiks ārpus skolas pagāja pie zirgiem.
– Un kā līdz treneres darbam?
Kādu laiku ar ģimeni dzīvojot Kandavā, sāku jāt un darboties stallī “Ivetas zirgi”, kur saimnieko Iveta Pāže. Nāca tur arī mazi bērni, un, vārds pa vārdam, piekritu viņus pamācīt. Pēcāk nospriedām, ka trenera darbam derētu arī oficiāls dokuments, un izmācījos, iegūstot C kategorijas sertifikātu. Vēlāk atgriezāmies Jelgavas pusē, un soli pa solim nonācu šeit, Staļģenē. Dzīvesvieta gan tagad ir 20 minūšu brauciena attālumā – Iecavā. Izglītoties turpinu gan dažādos pieejamos un kvalitatīvos kursos, gan praksē ar aizrautīgajiem jāt gribētājiem, kas pie mums uz Saulstaru stalli nāk ne vien no pašu pagasta, bet brauc arī no tālienes.
