«Latvijas lauksaimniecībā ir vairākas sarežģītas problēmas, tomēr no tām izvairīties nedrīkst, citādi var nokļūt vēl smagākā situācijā,» «Ziņu» komentētājam intervijā sacīja zemkopības ministrs Mārtiņš Roze.
«Latvijas lauksaimniecībā ir vairākas sarežģītas problēmas, tomēr no tām izvairīties nedrīkst, citādi var nokļūt vēl smagākā situācijā,» «Ziņu» komentētājam intervijā sacīja zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Saruna notika īsi pirms nedēļas sākumā zemnieku gatavotās protesta akcijas, kas tomēr nesākās, jo tika rasts vismaz daļējs kompromiss ar valdību. Par to presē daudz rakstīts, tādēļ šoreiz ielūkosimies ministra atbildēs
uz citiem būtiskiem jautājumiem.
Viens no svarīgākajiem ministrijas darbības virzieniem ir gatavošanās iestāties Eiropas Savienībā. Ir jau sākušies priekšdarbi referenduma sagatavošanā. Mana un Zemkopības ministrijas kopējā nostāja ir tāda, ka referendums ir tikai iespēja tautai paust savu attieksmi, taču referendums nav pašmērķis, arī pēc tā sabiedrības informēšana neapstāsies. Mūsu mērķis ir veiksmīga iekļaušanās un darbošanās ES. Lai to panāktu, cilvēkiem jāzina, kas viņus sagaida, kādi būs viņu pienākumi un arī – kādi varētu būt ienākumi. Tieši par to ZM pašlaik aktīvi gatavo informāciju. Svarīgi, lai tā būtu pieejama lielam iedzīvotāju skaitam, tādēļ paļaujos arī uz reģionālo masu saziņas līdzekļu atbalstu.
Kā atbildes uz konkrētiem jautājumiem sakarā ar ES var saņemt zemnieki arī no attāliem rajoniem?
Ministrijā ir izveidots «karstais tālrunis». Piezvanot pa numuru 7027010 no pulksten 8.30 līdz 18, var uzreiz saņemt atbildi uz konkrētiem jautājumiem. Uzdot jautājumus var arī pa elektronisko pastu, tā adrese ir . Jau tagad katru dienu saņemam vidēji 15 jautājumu. To vidū, protams, ir arī tādi, kas skar tikai viena cilvēka raizes, taču pietiekami ir arī tādu, kuri interesē daudzus.
Kāds, jūsuprāt, pašlaik ir zemnieku informētības līmenis ES kontekstā – vai tas ir mainījies? Vai ir pietiekams?
Domāju, ka informācija pagaidām nav pietiekama, lai zemnieki attiecībā uz iestāšanos ES varētu pieņemt ne tikai uz emocijām balstītu lēmumu, bet arī izsvērti analizējot. Beidzamajā laikā cilvēki vēlas ne vairs vispārēju, bet konkrētāku informāciju. Piemēram, kādu zemnieku interesē, kā viņam klāsies ES, ja pašlaik viņš apsaimnieko 40 ha zemes, tur desmit slaucamas govis. Mums jāprot uz šādiem jautājumiem atbildēt vaļsirdīgi un precīzi: cenas būs tādas, paredzamie kopējie ienākumi var būt tādi, ja tiks ievērotas attiecīgas prasības lopu labturībā un higiēnā… Pēc tam šo datu kopumu katrs var analizēt un izsvērt, vai viņš ES būs ieguvējs vai zaudētājs. Mums jautā, un mēs arī skaidrojam, ar kādu tieši palīdzību zemnieki var rēķināties, ja, piemēram, viņi izlems pārtraukt nodarboties ar piena ražošanu, ja izvēlēsies nodarboties ar kādu nelauksaimnieciska rakstura biznesu un tamlīdzīgi. Cilvēki uzdod ļoti konkrētus, taču pietiekami sarežģītus jautājumus.
Vai šādas atbildes, jūsuprāt, rosinās iedzīvotājus pozitīvam balsojumam referendumā?
Jēga ir cita: sniegt zināšanas, maksimālu priekšstatu. Kā balsot, tas lai ir katra paša ziņā, pats galvenais, nedrīkst ignorēt referendumu, jo tajā izšķirsies mūsu nākotne ļoti ilgam laikam. Nedrīkstam pieļaut, lai kāds izlemj to mūsu vietā, tādēļ katram jāpiedalās, jāapspriež, jādiskutē. Lai to varētu darīt, jābūt zināšanām. Lai nerastos situācija, ka pēc tam, kad būsim iestājušies ES, atklātos, ka mums uz acīm bijušas rožainas brilles, kuras tad nu pēkšņi nokritīs. Tāpēc, informējot par ES, nekādā ziņā negrasāmies uzsvērt tikai pozitīvo, bet uzsvērt arī pienākumus un saistības, ko mums uzliks dalība aliansē.
Personisks jautājums: vai jūs pats esat eiropesimists vai eirooptimists?
Lai gan esmu pārliecināts, ka Latvijai būtu jāiestājas ES, negrasos nevienu par to aģitēt.
Daudzus satrauc Latvijas zemes pārdošana. Tā ir mūsu nacionālā bagātība. Kā ZM domā rīkoties, lai to saglabātu?
Šī problēma ir ministrijas rūpju lokā. Mēģinām to atrisināt gan ar politisko atbalstu, gan arī oficiālajā ierēdņu līmenī. Diemžēl iespēju manevriem nav daudz, jo mums ir liels skaits saistošu investīciju aizsardzības līgumu. Tomēr arī to mazumiņu, ko varam izdarīt, noteikti veiksim: pirmkārt, jāierobežo zemes pārdošana, otrkārt, visādi jāatbalsta, lai zemi varētu pirkt pašu cilvēki. Jautājums par to, kā ierobežot zemes tīkotājus no ārzemēm, pašlaik tiek virzīts izskatīšanai Saeimā. Ideja ir tāda, ka zemi varēs pārdot ārzemniekiem, ja lauksaimnieciski izmantojamā zeme pirms tam vismaz trīs gadus bijusi nomā un veiksmīgi izmantota tiešai lauksaimnieciskajai ražošanai. Tas pasargās no tā, ka kāds nopirks lēti zemi, bet, kad tās vērtība augs, rausīs lielu peļņu. Protams, ir arī daudz gadījumu, kad ārzemnieki Latvijā iegādājušies zemi un veiksmīgi saimnieko. Pret to nevienam nevarētu būt iebildumu, jo zeme dod darbu, atdevi un arī nodokļus. Iebilst var pret tādiem zemes uzpircējiem, kas pēc tam to tālāk realizētu. Pagājušajā gadā valstī darbojās zemes iegādes kreditēšanas atbalsta programma. Šogad tāda atsevišķi netiek gatavota, esam atraduši iespēju tālāk atbalstīt kredītus zemes iegādei ar ilgtermiņa kreditēšanas programmas palīdzību, tas ir, daļu šīs naudas, kopumā deviņus miljonus, atvēlot arī zemes iegādei. Aicinu iedzīvotājus būt aktīvākiem un izmantot šo programmu. Taču aizsargāt zemes tirgu ar vienpusējiem aizliegumiem – tas nevar būt risinājums. Tad, piemēram, var rasties tāda «profesija» – vietējais zemes pircējs, aiz kura patiesībā stāvēs ārzemnieks. Šādu situāciju pieļaut nevēlamies.
Līdz šim ļoti delikāti ticis runāts par mežu nozari Latvijā. Kas tajā īsti notiek?
Tiesa, līdz šim par to tika runāts delikāti. Beidzamajā laikā visas mežu nozares problēmas, tai skaitā arī celulozes projekta aspektā, ir sevišķi aktualizējušās, tāpēc esam gatavi pilnīgi atklāti diskutēt par visiem jautājumiem kopumā, ne tikai par kādu atsevišķu posmu, piemēram, koksnes sagatavošanu, mēbeļu vai tās pašas celulozes ražošanu, bet arī kā par bagātību kopumā, kas mums jāizmanto mūsu interesēs. Jau marta otrajā pusē varētu notikt plaša konference par Latvijas mežu nākotni, ieskaitot arī saskarīgās nozares, neaizmirstot celulozi.
Kāda ir jūsu attieksme pret paredzamās celulozes rūpnīcas iespējamo piesārņojumu?
Ministrijas nostāja ir pilnīgi konkrēta: ja atzinums par rūpnīcas ietekmi uz vidi būs negatīvs, tālāk nekādi tehniski risinājumi netiks pieļauti, būvniecība nevarēs notikt. Par celulozes projektu esam gatavi runāt tikai tiktāl, ciktāl tas ir videi nekaitīgs. Galīgo novērtējumu gaidām ap marta beigām.
Bija jautājums arī par cukura nozares problēmām, bet tās nu, cerēsim, vairs nav tik ļoti aktuālas… Ko jūs varat sacīt par problēmām gaļas un piena tirgū?
Nedrīkst novērst krīzi vienā nozarē, vienlaikus apdraudot citas. Jāmeklē racionālāki risinājumi. Piemēram, zemniekus neapmierina, ka pie mums ir tik gauss vietējā tirgus aizsardzības mehānisms. Pašlaik no fakta konstatācijas līdz brīdim, kad tiek pavēstīts starptautiski un juridiski pilnīgi pamatots gala slēdziens, paiet astoņi deviņi mēneši, tikmēr situācija tirgū mainās, mūsu ražotāji cieš lielus zaudējumus. Piemēram, cūkaudzētāji cietuši no importa. Ir panākts valdības atbalsts 2,4 miljonu latu apmērā. Nākamais, par piena dempingu no Lietuvas. Konsultācijās Baltijas brīvā tirdzniecības līguma ietvaros Viļņā lietuvieši piedāvāja panākt, lai turpmāk netiktu lietoti nekādi antidempinga pasākumi. Manī tas, maigi sakot, radīja neizpratni: tad jau iznāk, ka sodīt par zagšanu nevar? Mūsu piensaimiekiem ir nodarīti zaudējumi, tas nav pieņemami.
Līdzīgi ir arī ar liellopu gaļu. Jātiek skaidrībā ar starptautiskiem līgumiem, taču vispirms jātiek galā ar iekšējām problēmām – nelegālajām ražotnēm, kontrabandu. Zemkopības ministrijai izveidojusies laba sadarbība ar Iekšlietu ministriju, tādēļ, kaut arī Pārtikas un veterinārajam dienestam jau izteikti draudi, cīņa pret to būs asa. Un kontrabandisti drīz vien vai nu «pierausies», vai arī sabiedrība uzzinās par pasākumiem, kas varbūt nebūs tik apjomīgi kā nesenā «Mangaļsalas gaļas» lieta, taču – iedarbīgi.
Zemnieki arvien biežāk kurn, ka brīvās tirdzniecības līgumi nereti tiek izmantoti kā aizslietnis dažādām valdības atrunām par nespēju aizsargāt vietējo tirgu…
Uzskatu, ka mums jāatrod nevis administratīvi, bet ekonomiski risinājumi, lai mūsu ražotāji būtu ieinteresēti izmantot vietējās izejvielas.
