Šķiet, vēl nekad Latvijā jēdzieni «godīgums» un «caurspīdīgums» nav ekspluatēti tik intensīvi kā pēdējā laikā.
Šķiet, vēl nekad Latvijā jēdzieni “godīgums” un “caurspīdīgums” nav ekspluatēti tik intensīvi kā pēdējā laikā. Parādījušies optimisti, kas šos jēdzienus sāk attiecināt arī uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kur katru gadu tiek tērēti simti miljonu latu. To, ka līdz gaismai šā tuneļa galā vēl tālu, domājams, apliecinās katrs Latvijas uzņēmums, kam palaimējies piedalīties kādā konkursā. Izrādās, par konkursu problēmām jārunā pat tādā specifiskā jomā kā mūsu vēsturiskā mantojuma saglabāšana un apsaimniekošana. Daudz intriģējošu notikumu šajā sakarā risinās Rundāles pilī.
Tā kā man nav vienaldzīgs gan Rundāles pils, gan manis nomaksāto nodokļu liktenis, vēlos pieskarties dažiem aspektiem tās apsaimniekošanā. Ugunsnelaime Cesvaines pilī kārtējo reizi ir apliecinājusi, ka sekmīgas arhitektūras pieminekļu apsaimniekošanas nosacījums ir profesionālas apsardzes nodrošināšana un tādai jābūt arī Rundālē. Bet kāda ir situācija?
Pagājušā gada 11. novembrī Rundāles pils muzejs izsludināja atklātu konkursu “Par Rundāles pils muzeja kompleksa apsardzes nodrošināšanu”. Kopā ar sešiem citiem uzņēmumiem tajā pieteicās arī manis pārstāvētais uzņēmums. Piedāvājuma cena svārstījās no 20 736 līdz 64 752 latiem. 17. decembrī konkursa komisija par uzvarētāju pasludināja SIA “Evor”, lai arī sākotnēji šis pretendents par pakalpojumiem piedāvāja otro augstāko cenu. Šis apstāklis gan nekļuva par šķērsli viņu ceļā uz uzvaru, jo vēlāk “precizētās” cenas saruka vairāk nekā par 12 000 latu. Jāpiebilst, ka pat “precizētā” “Evor” cena bija lielāka par lētāko piedāvājumu.
Šis konkurss tika izsludināts tik “savlaicīgi”, ka vienkārši neatlika laika apstrīdēt tajā pieļautās nelikumības – jau šā gada 1. janvārī konkursa uzvarētājam bija jāsāk Rundāles pils muzeja kompleksa apsardze, nevis jāvēršas ar sūdzībām Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Tika radīta situācija, ka arhitektūras piemineklis ar visām mākslas vērtībām var palikt bez apsardzes. Tas savukārt vedina uz domām par to, ka konkursā vēl pirms tā sākuma pasūtītājam bija savs favorīts. “Labie” šajā situācijā ir it kā nevainīgie konkursa uzvarētāji un rīkotāji, bet sliktie, kas meklē kašķi IUB.
IUB Sūdzību izskatīšanas komisija gan domā citādi, jo “Armādas” un vēl četru konkursa dalībnieku sūdzības ir atzinusi par pamatotām. Konkursa rīkotāju labvēlību pret SIA “Evor” apstiprina arī IUB speciālistu lēmumā atzītais: “… pasūtītāja attieksme pretendentiem nav bijusi vienāda”. IUB Sūdzību izskatīšanas komisija uzdevusi pasūtītājam – Rundāles pils muzejam – atkārtoti izvērtēt atklātā konkursā iesniegtos piedāvājumus, ieskaitot SIA “Evor” piedāvājumu.
Dīvaina “sakritība”, bet patlaban uz pagaidu līguma pamata Rundāles pils muzeja kompleksu apsargā tieši “Evor”. Svaigākā aktualitāte šajā lietā ir acīmredzamie Rundāles pils muzeja mēģinājumi vilkt laiku un panākt jauna konkursa rīkošanu, kas arī ir vainagojies panākumiem, jo 16. janvārī konkursa komisija paziņoja par jauna konkursa rīkošanu. Pa to laiku “Evor” uz pagaidu līguma pamata varēs turpināt apsargāt Rundāles pili. Gan jau jauno konkursa nolikumu varēs “piedzīt” tā, lai atkal uzvarētu vajadzīgais dalībnieks.
Šajā situācijā aktualizējas visai tiešs jautājums Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim, kura darbība kultūrvēstures pētniecībā, protams, izraisa vienīgi cieņu: vai jūs labi zināt, kas notiek jūsu vadītajā muzeja kompleksā un vai jums aiz muguras kādi rosīgākie pils darbinieki nav izveidojuši sev rūpalu? Kā liecina iepriekšminētās un arī neminētās šīs lietas detaļas, izteiktās aizdomas var izrādīties pamatotas, lai gan es būtu priecīgs, ja tās izrādītos tikai aizdomas. Būtiski, ka sabiedrības modrā acs sekotu līdzi šādiem gadījumiem.
Lai arī “Armādas” piedāvātā cena bija tikai trešā zemākā iepriekšējā konkursā, tomēr man šķiet būtiski, lai nākamais konkurss noslēgtos godīgi un Rundāles pils muzeja kompleksa apsardzi nodrošinātu vislabākais konkursa pretendents par optimālu cenu.
Kaut arī IUB pašreizējā posmā to nav atzinis, SIA “Armāda” tomēr paliek pie savām aizdomām, ka viens no konkursa komisijas locekļiem – muzeja signalizācijas sistēmas galvenais speciālists Juris Caune – ir bijis pastāvīgās un īslaicīgās līgumattiecībās ar konkursa uzvarētāju SIA “Evor”. Domājams, konkursa galarezultāti būs labs lakmusa papīrs arī šīm iespējamajām attiecībām.
Tas, ko vēlamies panākt šajā lietā, – lai Rundāles pils muzeja komplekss saņemtu labāko apsardzi, kāda vien pašlaik objektīvi iespējama par līdzekļiem, ko muzejs var atļauties maksāt par šo pakalpojumu. Nevērība vai arī kādi citi subjektīvi apstākļi, izvērtējot šāda konkursa pretendentus, var maksāt pārāk dārgi. Muzeja prestižs un labais vārds var izrādīties mazsvarīgākie zaudējumi kļūdainas pretendenta izvēles gadījumā. Bet Rundāles pils mums tikai viena.
Ar cieņu – Māris Sprūds, SIA “Armāda” īpašnieka a/s “Max group” valdes priekšsēdētājs
