Līdzīgi kā dienas līdz olimpiādei daudzi devītie un divpadsmitie jau sākuši skaitīt, cik atlicis līdz valsts pārbaudes darbiem. Īpaši jūtīgs šis jautājums ir topošajiem vidusskolu absolventiem, jo labs centralizēto eksāmenu rezultāts vienlaikus var būt brīvbiļete, bet slikts – ķēde ar atslēgu priekšā iekārotajai budžeta vietai augstskolā.Varētu jau sacīt – nu tad liela lieta! Vajag tikai cītīgi mācīties. Tomēr ir eksāmens, kura norisi varētu salīdzināt ar 400 metru skriešanas distanci stadionā. Tiesneši vietās, līdzjutēji aizturējuši elpu, sportisti ieņēmuši zemā starta pozīciju. Atliek jozt. Taču, izrādās, tā vietā, lai skrējēji būtu nostatīti no centram tuvākā līdz tālākajam celiņam pamīšus, atbilstoši distances faktiskajam garumam, visi atrodas taisnā rindā. Rezultātā malējiem jāskrien daudz vairāk un naskāk. Šāda aina nāk prātā par latviešu valodas centralizēto eksāmenu, kuru otro mācību gadu mazākumtautību un latviešu skolēniem nāksies kārtot identiski vienādu. Turklāt – tikai rakstiski. Neņemot vērā, ka vismaz pusi skolā pavadītā laika mazākumtautību bērni nemācās no tām pašām grāmatām, ko viņu latviešu «kolēģi». «Smagajai» latviešu gramatikai un literatūrai, kuru parasti sāk «urbt» jau pamatskolā, cittautieši pieķeras labi ja 7. klasē. Iznākums prognozējams – eksāmena rezultāti mazākumtautību audzēkņiem lielākoties ir vāji.Šajā situācijā visvairāk pārsteidz eksāmena rīkotāju attieksme. «Paši vainīgi!» aptuveni tā Valsts izglītības satura centrs komentē krievvalodīgo zemos C, D un E līmeņus. Varētu arī nesatraukties, jo valodas prasmes atestācijā šie jaunieši noteikti iegūtu vidējo vai pat augstāko līmeni (šādu piemēru min Jelgavas 6. vidusskola). Tomēr ceļš uz augstskolas budžetvietu daudziem tiek slēgts. Arī bilingvālajam modelim taču ir robežas, un dzimtā valoda paliek dzimtā!
