Šā gada 18. augustā Gundars Mauševics kļūtu 30 gadu vecs. Simtiem tūkstošu Latvijā un ārpus tās viņu pazina kā Mumiņu – starptautiski pazīstamākās latviešu mūzikas grupas «Prāta vētra» basģitāristu, ārēji klusāko un nosvērtāko ansambļa dalībnieku.
Šā gada 18. augustā Gundars Mauševics kļūtu 30 gadu vecs. Simtiem tūkstošu Latvijā un ārpus tās viņu pazina kā Mumiņu – starptautiski pazīstamākās latviešu mūzikas grupas “Prāta vētra” basģitāristu, ārēji klusāko un nosvērtāko ansambļa dalībnieku.
Klusēšanu viņš dēvēja gan par savu labāko, gan sliktāko īpašību, patīkamāko nodarbju vidū minēja saulrieta un naksnīgas pilsētas vērošanu, atzina, ka viņam nepatīkot “pārlieku nopietni ļautiņi un zilas apakšbikses”. Ko gribētu novēlēt citiem? “Esiet jautri visiem un vienmēr!” Tāds ir Gundara pašraksturojums atvēlētajā pusotrā lappusē Jelgavas 1. ģimnāzijas audzēkņu apjomīgajā pētījumā par “Prāta vētru”, kas glabājas skolas muzejā. Par Mumiņu Gundars esot iedēvēts bērnībā – vienkārši tāpēc, ka palamas bija visiem pagalma bērniem. Viņš nav bijis izņēmums. Skolas gaitu sākumā pavārds piemirsies, tikai pēc daudziem gadiem to atcerējies kāds bērnības draugs un izdzirdējis arī tobrīd blakus stāvošais Kaspars Roga.
“Prāta vētra” – tas vispirms ir draugu un domubiedru pulciņš – gan hronoloģiski, gan svarīguma ziņā visu ansambļa pastāvēšanas laiku. Renārs, Jānis, Kaspars, Māris un Gundars sāka turēties kopā, tad formulēja kopīgos muzikālos ideālus (“Jauns mēness”, “R.E.M.” un, protams, “U2”, pret kuriem viņi, droši vien izjuta ne tikai muzikālas simpātijas (kas, tiesa gan, ja neskaita dažu izpildījuma nianšu pārņemšanu, nekad nepārvērtās kopēšanā), bet jelgavniekiem imponēja arī biogrāfiskas paralēles: nešķirami skolas biedri, kam tā ir pirmā un vienīgā grupa un kas sevi uztver kā nedalāmu veselumu). Jau klase, kurā mācījās četri no pieciem “prātniekiem” (Māris Mihelsons ir gadu jaunāks), izcēlās ar saliedētību, kāda dažus gadus vecāka skolasbiedra vārdiem, “ar spēju stāvēt citam par citu. Esmu pārliecināts, ka tā piemita arī šķietami klusajam un mierīgajam Mumiņam. Tas, ka intervijās Mumiņš nebija daudzrunātājs un joku plēsējs, nenozīmē, ka tāds viņš bija arī draugu pulkā un ka viņam nebūtu piemitusi savdabīga humora izjūta.”
Draugu atmiņās Mumiņš palicis kā puisis, kas spēja patiesi aizrauties un neviltoti priecāties ar vienkāršām lietām – tādām kā iesisti vārti futbolā. Slava neko nemainīja viņa (tāpat kā pārējo “prātnieku”) attiecībās ar vecajiem draugiem. Nejauši sastapts pēc ilgāka laika, viņš nemēdza atkratīties no papļāpāšanas, aizbildinoties ar steigu. Maz ir to, kas redzējuši viņu dusmīgu, un neapmierinātības brīži neesot bijuši sveloša naida pilni – lielākoties tikai tāda nožēlas pilna pukošanās.
Mācības Gundaram padevušās labi arī vidusskolā. Līdz universitātes absolvēšanai bija atlikušas divas nedēļas. Mumiņš neslēpa, ka studēt par darbmācības skolotāju nav viņa mūža aicinājums. Izvēli vairāk noteikuši tādi apsvērumi kā augstskolas atrašanās – tepat, Jelgavā, – un nevēlēšanās dienēt. Taču arī domas par kādu alternatīvu izglītošanās ceļu dzirdēt negadījās – domāt par to gluži vienkārši neesot atlicis laika, visu pārējo viņa dzīvi taču aizņēma mūzika.
Nez vai tagad ir īstais brīdis grupas slavenās vēstures faktu atkārtošanai, it kā tā jau būtu beigusies. 25. jūnijā Baložu kapos neapglabāja “Prāta vētru”. Rezumējošas svītras pavilkšanas vietā ikvienam, kam latviešu slavenākā grupa un tās daiļrade ko nozīmē, jātic turpinājumam – tikpat stipri, cik, palicēju vārdiem –, viņi līdz pēdējam brīdim atteikušies ticēt traģiskajam zaudējumam un tagad cenšas to pārvarēt. Tāda šī apņēmība izskan puišu skolotājas Rutas Šķiliņas vārdos: “Mēs tagad esam kā dūrē savilkušies pirksti. Un Mumiņš ir vidū.”
***
21 jautājums Mumiņam
Kas tev sagādā prieku?
Mūzika, sievietes, draugi, labs garastāvoklis.
Tava stiprā puse?
Miers un nosvērtība.
Šodiena vai rītdiena?
Šodiena.
Kam tu uzceltu pieminekli?
Augļiem, dārzeņiem un tiem, kuri glābj dzīvību.
Ko esi nokavējis?
Aprunāties ar savu psihologu.
Es gribētu atgriezties…
Bērnībā.
Ko tu nespēj piedot?
Nodevību.
Kad esmu vienatnē…
Pārdomāju izdarīto, plānoju nepadarīto.
Es baidos…
No šaurām, slēgtām telpām.
Kam tu tici?
Visam labajam, pozitīvām cilvēku attiecībām.
Ko tu nesaproti?
Cilvēkus, kas pirka grāmatas kilogramos.
Pirmās bērnības atmiņas?
Precīzi neatceros, liekas, kāds aizvainojums.
Sapņos es…
Smejos, dziedu un daru to skaļi.
Kā tev trūkst?
Patlaban – vilnas zeķu.
Ar ko gribētu nodarboties pēc nāves?
Būšu lidotājs.
Kāpēc Džokonda smaida?
Tas ir tikai mirkļa uzņēmums.
Kas tev liek šermuļiem skriet pār kauliem?
Labs skaņdarbs.
Par ko neesi līdz galam pārliecināts?
Par profesijas izvēli (mācos LLU Mājturības fakultātē).
Esmu iemācījies…
Reizrēķinu no galvas.
Kāds ir šis laiks?
Lielisks – labākais, kāds jebkad bijis.
Lai vienmēr būtu…
Kāds, kam paraudāt uz pleca un izstāstīt jaunāko anekdoti.
Pirms diviem gadiem notikusi, līdz šim nepublicēta saruna. Iztaujāja Edvards Šinke.
***
“Prāta vētras” paziņojums
Apstiprināts fakts, kuram mēs līdz pēdējam brīdim atteicāmies ticēt – traģiskā autokatastrofā ir gājis bojā mūsu draugs un grupas basģitārists Gundars Mauševics (Mumiņš). Visdziļākā mūsu līdzjūtība Mumiņa tuviniekiem un draugiem, kā arī grupas atbalstītājiem. Tuvākie pasākumi ar “Prāta vētras” piedalīšanos ir atcelti.
“Prāta vētra” un Mumiņa piederīgie pateicas visiem, kas atbalstīja un bija kopā ar mums šajās dienās.
